Dzeltenīgajā mirgojošās lampas gaismā, it kā iegremdēta dzintara sveķos, citu cilvēku rokas spieda tavu muguras lejasdaļu līdz pat neiespējamībai, lūdzot tevi piekāpties, pieprasot, piesavinoties. Vēl vairāk uzziedēja tur, kur pirksti iespiedās miesā, it kā zīmogojot vēl vienu gaļas gabalu. Pārāk stipri. Viegli taustāmā alkohola smarža, ko saodi caur sevi, pastiprināja degošās slāpes — rūgto ekstāzes garšu. Gultas čīkstēšana, kas ievaidējās zem jūsu abu sāpīgajām miesām, bija apdullinošs sajūtu koris. Un tu noslīki, svētlaimīgi, ar svētlaimīgu šausmām. Slīkstot...

Viņā. Tikai viņā.

Viss pārējais izplūda, atstājot tikai spokaino viņa klātbūtnes kontūru, apburošo baudas solījumu, kas aizēnoja tavas arvien skaidrākās un prātīgākās domas.

Tu piederēji viņam — šai naktij, šai viltus pašpaļāvībai, ko kurināja vīns un augošā izmisuma sajūta, ka nevari apstāties. Vajadzības ilūzija, austs no alkohola un ilgām, neatstājot vietu izvēlei, nekam citam kā šai lemties kritienam.

"Nāc, meitenīt," aizsmacis čuksts apdedzināja tavu kaklu, viņa skatiens miglains, bet nemainīgi ciets, liekot saprast: pacietība ir izsmelta. Un tu zini, kā starp jums diviem ir vienatnē. Viņš nejautā, viņš vienkārši ņem. Vienmēr beigās aprij visu, neatstājot ne kumosa. Viņš noliecas pret tavu seju, nesteidzīgi, ar neapklātu baudu, pirms piebilst intīmi: "Tas ir pavēle."

Vai tiešām? Sasodīts, protams, ka nē. Savas nevērtības apzināšanās izraisa īpašu sāpju pakāpi. Ārpus fiziskā un morālā. Pašvērtības sajūta tiek iznīcināta, un tas padara to īpaši mokošu.

Pazemojums. Katru rītu pamostoties viena, tu atkal sāki sarežģīto, nogurdinošo pašapmāna spēli. Palags, saburzīts kā kārtis pēc zaudētas pokera spēles, attēloja to netiklīgo nakti, viņa siltuma pēdas, joprojām smaržojot pēc cigāriem un kaut kā rūgti vīrišķīga, ko tu ieelpoji, pārliecinot sevi, ka tā ir mīlestības smarža. Slepena, maiga saikne, ko viņš aizsargā no ziņkārīgiem skatieniem tumsas aizsegā. "Viņš vienkārši ir noguris, es saprotu," tu atkārto to savā galvā kā lūgšanu, vairāk sev nekā viņa labā.

Stāsti, ko tu izdomā, lai attaisnotu tikai vakara vizītes, ir smieklīgs mēģinājums saglabāt cieņas sajūtu, izsmietu un saplosītu gabalos, tieši tāpat kā apģērba kārtas šonakt pusnaktī.

Aizsardzība. Tālrunis dienas laikā klusēja, ārpus uztveršanas zonas vai citas ķecerības. Prombūtne dienas vidū ir upuris, kas likts uz panākumu altāra, un viņa pēkšņā parādīšanās ir

— ir upura asins lāse, kas nokrīt no svētās žēlastības kausa. Tu esi bijusi viņa personīgā kalpone, juriste, partnere, mīļākā, vienkārši iela, un kas vēl vien tu vari būt. Bet. Bezgalīgi aužot puspatiesību mežģīnes, ko neviens nevar.

Atklāsme. Šonakt kaut kas citāds. Skūpsti ir mehāniski. Pieskārieni ir patronizējoši. Plaukstas, kas slīd gar tavu vidukli, ielaižot sastāvējušos gaisu zem plānā auduma tavas atpogātās blūzes, gausi glāstot tavus lāpstiņas un sūtot tirpu lejup pa tavu mugurkaulu.

Ak, jā, skatiens? Skatiens ir vienaldzīgs. Tas burtiski vienmēr ir tāds bijis. SASODĪTS.

Pašpazemošana nav tikai mazohisms, tā ir metaforiska pašsaglabāšanās forma. Un tu izvēlies kaunu? Jā.

Atkal?

— "Nē," tu saki nedroši, it kā tīši. Tavas rokas steidzīgi noslīd no viņa platās muguras, lai satvertu viņa plecus, atstumjot viņu no sevis. Tas nav atvadas, vēl nē. Bezpalīdzīga iespēja radīt distanci, ko nevar tik viegli pārvarēt.

Viņš neuzņemas absolūti neko. Tomēr vienaldzība ir biedējošāka par jebkuru spiedienu. Viņš tikai sāk runāt savā ierastajā manierē, it kā tu nebūtu kaila un viņš nemaz nebūtu uzbudināts — "Tu zini, kas man tevī tiešām patīk?"

— "Nē."

— "Es arī nezinu."

— "Kas?" tu atbildi, viegls šņuksts izbēg no tava kakla, pirms tu spēj to apspiest. Apvainojums. Sega, kā tavs vienīgais patvērums, kalpoja kā tas drošais tagadnes un zūdošās fantāzijas prizma. Tu mēģini caur to saskatīt īsto pasauli, bet tavi mēģinājumi tikai pastiprina dīvaino trīsu kaut kur zem tavām ribām. Tu pievelc to pie krūtīm, it kā tā varētu tevi pasargāt no caururbjošā skatiena, no tā izsmejošā toņa, kas liek tavam sirdij sisties ātrāk.

— "Sasodīts, vai tu tiešām domāji, ka visiem interesē, kā tu pavadi savu dienu vai kā tu šodien jūties?" — viņa raksturīgā, saldā smiekli skanēja kā piparmētra — rūgta un lipīga. Tāda, ko nevari izspļaut, lai gan tā tevi no iekšpuses grauž. Vārdi skan kā spriedums, un tu ar šausmām saproti, kā tava pašcieņa kā trausls marmors ar katru jaunu dzeloņaino apsūdzību sabrūk līdz apakšai. Metodiski, bet ne lēni. Draudīgā krītošā klusuma skaņa.

— "Tu vienkārši esi stulba."

Pat aptverot patiesību, tas sāpēja. Ļaunāk par pērienu. Viņš uzvelk jaku un skatās tavā sejā kā spitālīgais uz attēlu sev priekšā. Tik jutekliska, ievainojama, kaislīga. Īsta sieviete.

Tā, kā tam vajadzēja būt no paša sākuma. Netīrais viņa plaukstas nospiedums uz tava vaiga, nepabeigtās liesmojošās zīmes uz tava kakla kā dokuments, kas gaida apstiprinājumu parakstīšanai. Viņu vienmēr uzbudināja tas — plīvurs no spīdošām asarām pār skropstu horizontu, aiz kura tikai viņš, izredzētais blēdis, redzēja tavu izsmejoši saldo smaidu, domātu tikai viņam.

— "Neraudi," viņš pavēl, uz mirkli uzasinādams skatienu uz pulksteņa ciparnīcu. Vairāk? Viņam atklāti nerūp tavas jūtas, tās asaras, kas bezcerīgi pil pa taviem vaigiem, tava pazudušā dvēsele, izķidāta kā sapuvusi vista atkritumu tvertnē.

Ja viņš būtu cits vīrietis? Interesanti. Tad viņš jau būtu beidzis. Ātri, ar netīrām rokām, bez sentimentalitātes.

Viņa bauda ir tavas mokas. Vari būt droša, ka viņš būs divus soļus priekšā. Spēlēsies ar tevi, līdz viņam apniks.

— "Es ar tevi vēl neesmu pabeidzis. Bet tagad.." — Viņš apstājas tikai tāpēc, ka viņš kāpj debesīs. Saprot, ka jāpagaida vēl nedaudz.

— "Esi laba meitene un aizver durvis aiz manis."