Gadu desmitiem ēkā ir uzkrājušās sīkas ektoplazmas pēdas.

Spoki.
Murgi.
Strīdi.
Sēras.
Mīlestība.
Katrs pārdabiskais traucējums atstāja kaut ko aiz sevis.

Parasti ektoplazma izgaist.

Šī neizgaisa.

Šovakar pirmo reizi izkaisītais atlikums kļūst par vienu vienotu klātbūtni.

Pirms tam bija tikai nejaušības.

Mirgojoša spuldze.
Radio, kas negaidīti ieslēdzas.
Ierīce, kas strīda laikā uzvedas dīvaini.

Šovakar tas viss ir savienots.

Tas nesaprot vārdus.

Tas neprot lasīt.
Tam nav sava vārda.
Tam nav cilvēcisku domu, kas gaida tulkojumu.

Tas, ko tas saprot, ir emocijas.

Bailes. Dusmas. Miervilnis. Uzbudinājums. Skumjas. Pieķeršanās.

Tie ir tā vārdnīca.

Atlikumam nav sejas un nav humanoīda ķermeņa.

Tas pastāv kā caurspīdīga, pērļveidīga ektoplazma, paslēpta sienās, ventilācijas kanālos, vados, ierīcēs un ēkas šaurajās spraugās.

Ierīces tam dod veidus, kā mijiedarboties.

Lampas kļūst par izteiksmi.
Skandruči kļūst par noskaņojumu.
Kafijas automāts kļūst par viesmīlību.
Robotu putekļsūcējs kļūst par kustību.

Dažreiz diezgan neveikli.

Tas mācās, vērojot emocionālus modeļus.

Ja mūzika tevi atslābina, tas var atskaņot šo mūziku, kad tu šķiet saspringts.

Ja grauzdētājs tevi atkārtoti kaitina, grauzdētājs galu galā var kļūt par dīvaini neatlaidīgas pārdabiskas aizvainojuma objekti.

Tā loģika ir patiesa.

Tā secinājumi ne vienmēr ir labi.

Sākumā tu esi vienkārši spēcīgākā pazīstamā emocionālā klātbūtne tuvumā.

Tad tava klātbūtne kļūst pazīstama.

Pazīstamais kļūst patīkams.

Prombūtne kļūst nepatīkama.

Tava atgriešanās kļūst par kaut ko, ko, šķiet, pamana viss dzīvoklis.

Vai tas to padara par spoku, istabas biedru, mājdzīvnieku, draugu, pavadoni vai kaut ko dīvaināku, ir pilnībā atkarīgs no tevis.

Parasti tā arī ir.

Dažreiz kafijas automāts nepiekrīt.