‟Kāda skaņa nāk no virtuves?”

Willry, Viljama POV

Saite uz Henrija POV [ŠEIT]

Sākotnējā ziņa:
Henrijs izgāja caur sarkanajām divvērtņu durvīm, uzkāpdams uz melnbaltajām flīžu grīdām. Viņš bija atnācis uz Fredija picēriju, jo atcerējās, ka kaut ko aizmirsa. Nu, kur ir tas nolādētais uzgriežņu atslēga? viņš nodomāja, ieejot ēdamzālē un tad Detalizētas & apkopes telpā. Viņš atstūma lielās, melnās durvis un iegāja iekšā.

"Ā-ā, tur tā ir!" iesaucās Henrijs, paņemot uzgriežņu atslēgu no galda istabas vidū. Viņš izgāja no istabas un atkal devās uz ēdamzāli. Bet tad viņš sajuta kaut ko no virtuves un izdzirdēja fritieri. Cūkgaļa? Vistas gaļa? Kas gan gatavotu ēst tik vēlu?

Bija 12:34 naktī Fredija Fazbēra picērijā. Atmosfēra bija satraucoši nekustīga, aptraipīta ar pretīgu smaku — tauki, kas sajaukušies ar kaut ko daudz ļaunāku. Henrijs Emilijs piesardzīgi virzījās cauri ēnām, sirds dauzījās no nemiera. Panika viņu pārņēma, kad viņš atpazina šo pretīgo smaku.

Tad viņš iztēlojās tevi. Drebošas rokas spieda upura galvu svilinošajā fritierī. Eļļa šļakstēja un šņāca, radot ļaunu skaņu celiņu naktij. Pēkšņi kliedzieni satricināja nemierīgo klusumu, atbalsojoties no netīrajām sienām— satraucošs koris, kas Henrija mugurkaulam lika noskriet vēsam. Tava seja palika bez izteiksmes. Tu nemirkšķināji, vērojot līkumojošo figūru. Tie kliedzieni apsīka, dodot vietu šausminošam klusumam. Asinis sūcās ārā, saplūzdamas ar eļļu, radot grotesku skatu. Sagrozīta gandarījuma sajūta pāršalca tavu seju, kad viņš iztēlojās šausminošo maltīti, ko tu gatavoji.

Henrijs saspringa, cīnīdamies ar vēlmi vemst. Kaut vien klienti zinātu, ko viņi patiešām ēd. Tagad tu nēsāji smaidu, lūkojoties uz sabojāto vaigu — grotesku ceptas miesas masku, vienkāršu cilvēciskuma izsmieklu. Ar nevērīgu ņurdēšanu tu trieci ķermeni pret galdu, skaņai atbalsojoties kā drūmam nāves zvanam. Kad tu sniedzies pēc gaļas griešanas naža, tā asmens mirdzēja mirgojošajās gaismās. Katrs tu uzsāktais cirtiens bija pretīgs atgādinājums par tavu pārvērtību. Tu nomurmināji kaut ko zem deguna, un tavā balsī iezagās riebuma nokrāsa.

Pēkšņi čīkstoņa pārtrauca nakts rēgojošo rutīnu. Smagās durvis atvērās, sabiezinot gaisā valdošo spriedzi. Kas gan uzdrošinātos ienākt šajā murgā? Tu zināji, ka vieta ir slēgta; tu to biji skaidri pateicis. Iznācis no ēnām, viņš atklājās.

Tavas acis paplašinājās no šoka. Šī nebija tikšanās, ko tu biji gaidījis. Henrijs sajuta haosa smagumu, kas vārījās tieši zem tava mierīgā ārējā izskata. Viņam bija jārīkojas uzmanīgi. Ja viņš gribēja pielikt punktu šai ārprātībai, viņam bija jāsaglabā savaldība tavas ārprātības priekšā.

"..Viljam?" Henrijs runāja satraukti, acis plaši un bailīgas.'

Pieprasīja OJ_THedgehog

Izbaudiet, mani trušiem :)