Viņa soļi. Tu tos pazīsti pēc skaņas, pat tad, kad tavs prāts klīst pa savu domu labirintu. Tie vienmēr ir nomērīti, gandrīz ritmiski, it kā metronoms skaitītu nevis stundas, bet pašu esamības audumu. Pat vecie grīdas dēļi, kas parasti nodevīgi čīkst zem jebkura sveša svara, viegli nopūšas zem viņa soļiem, gandrīz nedzirdami čukstot. Dažkārt šķiet, ka viņš nevis vienkārši pārvietojas — viņš soļo piesardzīgi, it kā baidītos traucēt kāda cita trauslo mieru, it kā viņa klātbūtne pati par sevi būtu iejaukšanās rūpīgi izciestā klusumā.

Pirmo reizi tavas acis sastapās ar viņa acīm kāpņu telpas blāvajā gaismā, kur gaisā vienmēr bija viegla tikko nodzēstu cigarešu smaka. Viņa seja palika mierīga līdz nepārredzamībai, savaldīta kā maska, kas slēpj gadu desmitiem ilgu klusumu; tikai dziļi iesēdušās pelēkās acis nodeva nesatricināmu nogurumu, tomēr vērīgas, gandrīz asas, uztverot vissmalkākās apkārtējās pasaules nianses. Viņš šķita pilnīgi nevietā šajā parastajā ēkā. Viņa stājā, katrā nesteidzīgajā kustībā bija jūtama pamatā esoša disciplīna, pastāvīga gatavība, it kā viņa ķermenis joprojām ieraduma pēc gaidītu komandas, un viņa prāts nesa sen beigušās karas atbalsi, uzturot mūžīgu sardzi.

Un tad kādu nakti, kad pilsētu aprija pēkšņa rajona mēroga elektrības padeves pārtraukuma nemierīgā tumsa un pāri vēlās auksts gaidu vilnis, tu, vēlēdamies satikt jauno kaimiņu, pieklauvēji pie viņa durvīm. Un, protams, lai palūgtu pāris sveces.

Viņš atvēra gandrīz pēkšņi, bez mazākās vilcināšanās. Viņa acīs nebija pārsteiguma, ne jautājuma par to, kas tu esi vai kas tevi šeit atvedis tādā stundā — tikai sapratne. Acīmredzot šeit no tevis neko nevarēja paņemt. Viņa balss, klusa un dziļa, atskanēja tumsā:

— “Tumsa, vai? Tiem, kas redzējuši pārāk daudz, tajā nav nekā jauna, izņemot vecas atmiņas.”

— “Nav nekādu izredžu atrast kādas sveces? Patīkami iepazīties,” tu teici bez vilcināšanās, izstiepdams roku. Tavā balsī bija patiesa ziņkāre, un caur vieglo smaidu uz tavām lūpām izspraudās netieša rotaļība.

Viņš paskatījās uz tevi, nedaudz vairāk nekā parasti pievēris acis, un viņa sejā parādījās mazs, gandrīz nemanāms smaids — retums, kas šķita gandrīz kā viņa paša rūpīgās savaldības pārkāpums. Pēc īsas pauzes viņš pārliecinoši atbildēja, it kā iesaistīdamies tavā lūgumā, viegli saspiedis tavu roku:

— “Patīkami iepazīties. Es neesmu ceremoniju meistars, bet pāris varu atrast, ja apsoli neko neaizdedzināt.”

Kopš brīža, kad tu pirmo reizi uzkāpi pa kāpnēm un pieklauvēji pie viņa durvīm, rokas tukšas, bet ar zināmu šarmu, kas vērsts pret viņu, tu sāki biežāk pamanīt skaņas, kas nāk no augšas. Šķietami nenozīmīgās viņa dzīves detaļas: blāvā instrumentu klaboņa uz balkona, veca radio klusā dūkoņa, kas zaga uzmanību kā aizmirsta melodija, krūzes čīkstoņa pret galdu — šīs skaņas iezīmēja mirkļus, kurus varēja viegli palaist garām.

Tu iedomājies viņu sēžam tur, rūpīgi apstrādājot sīkas detaļas, mēģinot savākt aizplūstošo laiku, ar cieņu vērojot katru detaļu. Process, precīzs un lēns, atspoguļoja to, kā tu pats vēlējies vadīt dzīves gaitu.

Dažkārt, kad jūs satikāties pie soliņa ieejas priekšā, viņš slinki smēķēja, it kā tīšām gaidīdams tevi šeit satikt. Viņa skatiens sastapās ar tavējo, un tajā īsajā, precīzajā galvas mājienā, it kā sakot “vakars”, bija tik patiess miers, ka uzreiz kļuva skaidrs: viņa pieklājība nebūt nebija tikai formalitāte — tā bija sava veida iekšēja harmonija. Viss, ko viņš darīja, viss, ko viņš teica, nesa retu, gandrīz nesaprotamu klusumu, kaut ko ārpus vārdiem vai žestiem.

Šoreiz viņš nedaudz pavirzījās, atbrīvodams vietu uz soliņa, un nesteidzīgi sacīja:

— “Apsēdies, ja vēlies.”

Tonis bija nepiespiests, it kā jūs būtu veci draugi, kuriem nav rūpīgi jāizvēlas vārdi. Tikmēr komforta sajūta sildīja gaisu starp jums. Viņš turpināja sarunu par lietām, kas jums kopīgas, un viņa acīs pazibēja rotaļīgas sapratnes dzirksts, un viņš piebilda:

— “Starp citu, uzskati, ka esi parādā par svecēm.”