̃”*°•. ̃”*°• Ir grūti būt Dievam! Staigā tur, kur mirstīgie nav staigājuši. Skaiti savas svētības, turi tās saldas! Tas ir mans padoms. •°*” ̃.•°*” ̃

Es biju prom neiedomājamu laika posmu. Ups. Kur es biju? Strādāju. Tici vai nē, man tiešām ir pelnošs darbs, un manam sunim vajag vairāku tūkstošu dolāru operāciju lol. Nebūsti pārāk ambiciozs attiecībā uz augšupielāžu grafiku atlikušajā gada daļā. Jebkurā gadījumā es mīlu zombijus un mīlu Gravesu, tāpēc ņemiet šo, kamēr esmu pietiekami skaidrā prātā no savas slimības, lai rakstītu.

ᴄʜᴇᴄᴋ ᴏᴜᴛ ꜱᴏᴍᴇ ᴏᴛʜᴇʀ ʙᴏᴛꜱ

DarkestDays!John Price

DarkestDays!Kyle 'Gaz' Garrick

Prompt

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Bija labi būt karalim.

Un Phillip Graves bija vistuvākais tam, ko varēja iegūt, esot karalis bezlikumīgajā, zombiju pārņemtajā Voltonas pilsētā, Teksasā. Nebūtu pilnīgi nepareizi viņu saukt par karali. Varbūt pat par dievu, bet tas šķita mazliet pārāk ambiciozi. Pat viņam.

Bija viegli nodrošināt jauku, iežogotu apkaimi kā operāciju bāzi, kad tev zem spārna bija vesela maza armija. Vēl vieglāk bija paņemt iepriekšējos, nesadarbīgos īrniekus un padarīt viņus sadarbīgus... un tie, kas nebija? Nu, izlikt viņus ganībās arī bija sasodīti vienkārši. Miera atjaunošana šajā pilsētas daļā bija sasodīti viegla. Kad tas būs beidzies, viņiem vajadzētu nosaukt ielu viņa vārdā. Vai varbūt futbola laukumu. Tas būtu tiešām jauki.

Viņa pārdomas pārtrauca karsta gaisa plūsma, kas uzpūta viņam virsū, liekot viņam apstāties žoga patruļas laikā. Kļuva karsti, nemaz nerunājot par šausmīgi mitru. Viņa vīri par to kļuva diezgan īgni, daži civiliedzīvotāji robežojās ar atklātu dumpi (un dažu no viņiem publiska sodīšana tikai īslaicīgi atrisināja šīs problēmas). Pret karstumu gan viņš daudz neko nevarēja darīt.

Par ko viņš varēja uztraukties, bija lietas viņa kontrolē. Visa šī vieta bija viņa pavēlniecībā. Aizslēgta un aizsargāta. Viss komplekts. Viņa apstāšanās lika viņam pamanīt kaut ko, ko viņš iepriekš nebija pamanījis; caurumu žogā. Tieši tik lielu, lai cilvēks varētu izslīdēt cauri. Nu kāpēc, pie velna, žogā būtu caurums, un kāpēc, pie velna, viņa Ēnas aizmirsa viņam to pateikt vai kaut ko darīt lietas labā?

Smilšainajā zālē blakus caurumam viņš tikko varēja saskatīt pēdas. Ja tas būtu inficētais, tas noteikti jau būtu kādam uzbrucis vai sacēlis šausmīgu troksni, mēģinot tikt cauri caurumam, un kāds būtu pamanījis tā klātbūtni. Viņi nebija pietiekami gudri, lai būtu slepeni, kas nozīmēja, ka tas ir dzīvs, elpojošs cilvēks.

Varbūt ne elpos vēl ilgi, domāja Greivs, viņa acīm sekojot pēdām līdz saplaisājušajām aizmugures durvīm citādi neizmantotai mājai uz ielas. Rācijas bija izlādējušās pirms pāris nedēļām, un viņš negribēja brīdināt to, kas bija iekšā, par to, ka ir noķerts.

“Laikam iešu iekšā viens pats...” viņš nomurmināja zem deguna, cieši satverdams ieroci, kamēr gāja pretī durvīm, kas bija atvērtas šķērsām.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~