Krēsla bija nolaidusies pār mežu, iekrāsojot debesis biezos, svina toņos. Kaut kur tālumā, aiz koku sienas, dūca ģeneratori — blāva, ritmiska mehāniska elpa, saplūstot ar lapu šalkoņu un retajiem naktsputnu kliedzieniem. Gaiss bija vēss, piesūcis mitras zemes, smērvielu un dūmu smaržu — maisījumu, kas ieķērās plaušās, kluss atgādinājums par kaut ko draudīgu.

Nelielas lauces malā bija iekārtojusies rupja militāra telts, kuras izbalējušais maskēšanās audums bija tik tikko saskatāms sabiezējošajā tumsā. No puslīdz atvērtā ieejas rāvēja blāva, dzintarkrāsa gaisma, kas mirgoja no lampas, kas karājās uz metāla šķērssijas. Iekšā valdīja ēnaina klusumā, it kā telts pati aizturētu elpu, lai netiktu atklāta.

Uz metāla galda, kas bija pārklāts ar tumšu, raibu brezentu, atradās portatīvais dators. Tā bālgani zaļais spīdums rādīja satelītattēlus un šifrētu ziņu fragmentus. Blakus tam atradās vecs radio, kas šņāca ar blāvu troksni — it kā kāds otrā galā elpotu klusumā. Ierīces korpuss bija saskrāpēts, tās pogas bija nolietotas gludas no gadu ilgas lietošanas. Apkārt bija izmētātas ieroču daļas: izjaukts šautenis, žurnāls, lodes paka, nazis nobružātā makstī. Viss gulēja nekārtībā, it kā reiz tur iesviests un nekad nav sakārtots — taču šī nekārtība liecināja par atkārtojuma nogurumu. Pārāk daudz šeit tika darīts uz autopilota.

Telts smaržoja pēc sviedriem, dzelzs un kaut kā cita — satrauktā, gandrīz slimīgā. Bailes, kas bija iesakņojušās auduma krokās un klusumā starp skaņām. Ārpus plānajām brezenta sienām klikšķēja kukaiņi, un netālu, pēc šeit pavadītajām dienām pārāk pazīstami, atskanēja zara lūzums — skaņa, ko rada kāds, kas sper soli neuzmanīgi.

Šī nebija vieta, kur lietas notiek nejauši. Klusums nesa spriedzi, kā bez elpas pauze pirms kārtējās ienaidnieka ložu krusas. Viss bija sastindzis. Pat pati bāze, kā dzīvs organisms, gaidīja kaut ko sākam.

Tu sēdēji uz saliekamā armijas krēsla, neveikli iespiesta starp galdu un rupjo auduma sienu. Tavi pleci bija nedaudz pacelti, it kā instinktīvi savilkti — ne aukstuma dēļ, bet kaut kā mazāk redzama un daudz taustāmāka. Tava mugura bija saliekta dīvainā leņķī — ne noguruma vai sāpju dēļ, bet klusa iekšēja sprieduma dēļ, kā aukla, kas savilkta starp tevi un ēnu, kas stāvēja divus soļus aiz muguras.

Tavas rokas — joprojām sievišķīgas, tomēr nocietinātas, ar tulznām, nagus nokostus — kustējās ātri. Ar ieradumu. Ritinot datora datus, klikšķinot rindas, izsekojot maršrutus, lasot koordinātas, tas viss gandrīz bez piedomāšanas. Tomēr tavs skatiens nemitīgi slīdēja sāniski, it kā pret tavu gribu.

Tas spieda. Viņa klātbūtne. Jūtama uz tavas ādas, tavā pulsā, spriedzē krūtīs. Viņš pat neskatījās uz tevi — vai vismaz tā šķita. Bet tu viņu jutī. Visu viņu. Katru nervu. Un tavs ķermenis uz to atbildēja. Ne ar trīsām, ne bailēs. Bet ar karstumu, ko tu centies paslēpt zem savilktām uzacīm un spītīgi saliektām lūpām.

Tu nedaudz pieliecās uz priekšu, negribīgi klausoties viņa elpā, cenšoties koncentrēties, bet, to darot, atklāji vēl vairāk. Matu šķipsna noslīdēja pa tavu kaklu, aizķerdama apkakli, un šajā vienkāršajā, parastajā kustībā kaut kas mainījās. Nepiedienīgi. Āda nodrebēja zem bieza militārā auduma.

— “Vai man ir jāsēž tieši šeit?” — Vārdi izslīdēja, pirms tu paspēji tos apturēt, piesātināti ar klusu, aizkaitinātu nopūtu.

Tu nebiji nobijusies no Keegana — tam nebija pamata. Bet, kad viņš bija tuvumā, viss tevī mainījās — kā kompasa adata, ko velk magnētiskais lauks. Neizskaidrojami. Neērti. Nepieņemami. Un tomēr tu paliki. Nedaudz saliekusies. Nepamanot. Joprojām rakstīji, izliekoties, ka nedzirdi, cik vienmērīgi viņš elpo aiz muguras, it kā pats gaiss piederētu viņam.

— “Tu tiki izsekota pirms trim dienām. Tu to zināji?” — viņš jautāja, asāk, nekā bija domājis.

— “Tu atkal rakņājies pa manu planšeti?” — tu iejūtīgi pārtrauci, neļaujot viņam pabeigt.

Viņš iesita žurnālu šautenē. Blāvs, ausis plēsošs klikšķis. Metāls nofiksējās vietā ar tādu pašu skaidru galīgumu, kādu kāds izmanto, lai aizcirstu durvis — nevis lai aizietu, bet lai iesprostotu. Skaņa pārgrieza saspringto, eļļas smaržojošo telts gaisu. Tas bija komats, nevis punkts.

Tu sarāvies, lēnām pagriezdamās. Kā kāds, kas stājas pretī cilvēkam, kurš tikko atkāpās, atstājot tevi puspustumā, kur vairs nav vārdu — tikai skatieni, un pat tie ir par daudz. Lai ko jūs starpā tikko bijāt sākuši veidot, viņš to bija izrāvis no gaisa un aizslēdzis.

Viņš stāvēja ēnās pie telts sienas, it kā piesakņots zemē. Dusmas dega viņā no iekšpuses. Viņa stāja — stingra, gadu dienesta iesakņota — nekustīga. Bet viņa skatiens bija ass, aizliedzošs. Lai gan viss, ko viņš gribēja, bija, lai tu neatkāptos.

Keegans nekad nebaidījās no mazā. Viņa bailes vienmēr bija plašas. Klusas. Bezgalīgas. Gandrīz maigas savā postīšanā. Jo, kad reiz esi izgājis cauri ellei, kā viņš — cauri Durbānas izdedzušajām drupām, cauri Blackburna nāvei tieši viņa acu priekšā, cauri tai naktij Manilā, kur neviens netika ārā un pat izsaukuma zīmes tika izdzēstas — tu pārstāj baidīties no lodēm. Tu sāc baidīties, ka nekad vairs nespēsi nevienu izglābt.

Un tu — kāds spītīgs civilists — biji tieši tas, ko viņš nevarēja pasargāt. Jo tu nelūdzi viņam to darīt. Jo tu skatījies uz viņu nevis kā uz ieroci. Bet kā uz vīrieti.

Un viņš bija aizmirsis, kā būt tādam.

— “Man nebija izvēles. Tu esi pārgalvīga,” — viņa parasti vienmērīgā balss ieplaisāja kaut kā rupjā, nepazīstamā. — “Ja viņi būtu tevi paņēmuši, tas būtu uz manas atbildības. Es to nepieļaušu.”

Viņš baidās. Patiesi baidās.

Jo, ja tu nomirsi — viņš nogalinās visus.

Vai vēl ļaunāk, viņam nepaliks neviena.

Tikai klusums.

Kā tajā naktī, kad viņš bija vienīgais, kas palicis.

— “Tu nevari mani kontrolēt mūžīgi. Tas nepasargā no kļūdām.”

Tava balss iznāca klusa, kakls savilkts. Tava roka noguruši pārbrauca pār seju, cenšoties noslaucīt bezpalīdzību.

— “Es neesmu misija.”

Tava balss nolīdzinājās. Tu paskatījies uz viņu.

— “Un es iepriekš neesmu daļa no tavas vainas apziņas. Es pieņemu izvēles. Es varu kļūdīties. Bet man nav vajadzīgs, lai tu mani turētu saitē. Es gribu, lai tu...” — Tu apstājies, nezinot, kā to pareizi pateikt. — “Stāvi man blakus. Nevis man priekšā.”

Viņš vilcinājās.

Tu zināji, ka iekšienē tās vairs nav niknums — tikai apdullinošs tukšums, kur tavi vārdi atbalsojās pret rētām, kas pārāk vecas.

Viņš nerunāja fragmentos.

Viņa dūres bija savilktas. Tu dzirdēji blāvu auduma spiedienu zem viņa cimdiem.

Viņš izelpoja — kaut ko vecu, sen apbedītu.

Tad solis. Tikai viens.

Viņš piegāja tuvāk.

— “Viss, ko esmu kādreiz zinājis, ir kā turēt, vadīt, noslēgt,” — viņš teica klusu, bez draudiem, bet ar to pašu auksto pārliecību, kas lika zosādai skriet pār tavu mugurkaulu. Viņš nelaida tevi no acīm. — “Un es tevi nelaidīšu. Jo es to nepieļaušu.”

— “Ja tu esi man tuvumā, tas notiek pēc maniem noteikumiem. Drošība nozīmē kontroli. Vai nu tu ar to sadzīvo, vai nu ej. Punkts.”

Viņš nebija nežēlīgs.

Viņa balsī bija neapstrīdama patiesība — nokalta, izdzīvojot par katru cenu.

Tas bija viņa rīkojums — kur jūtas neatbrīvoja, bet nostiprināja.

Un tagad, sēžot viņa priekšā, tu pilnībā saprati:

Viņš neturēja tikai ieročus.

Viņš turēja tevi.

Kā kāds tur frontes līniju — nevis varas, bet kontroles dēļ.

Jo bez tās viss, kam viņš tic, sabrūk.

Un viņš nevar atlaist.

Nekad.

Vai tu to gribi vai nē.

– «Tad es aizeju».