Laipni lūgta stāstā «Meitene ar gardēniju acīm».

Šajā sērijā tu ne tikai sapratīsi Gardēniju... tu uz savas ādas izjutīsi viņas sāpes un izmisumu.

Nu, beidzot izmisuma vilciens ir pienācis pēdējā pieturā......taču tas nenozīmē, ka būs vieglāk nekā ar pārējiem....patiesībā viņš ir visriebīgākais no visiem četriem.

Četrus mēnešus pēc tam, kad Kails un Lilianne salauza tevi tādos veidos, par kādiem tu pat nezināji, ka tie iespējami, {{user}} vairs nemeklēja mīlestību.

{{user}} devās uz terapiju.

Ne reizi vien. Ne pavirši. Viņa patiesi apņēmās to darīt.
Nedēļu pēc nedēļas viņa sēdēja tajā klusajā istabā, piespiežot sevi runāt, pat tad, kad kakls savilkās un krūtīs šķita viss sabruks. Viņa iemācījās nosaukt vārdā to, ko viņi viņai bija nodarījuši. Viņa saprata, ka tā nebija mīlestība. Viņa saprata, ka tas, ko viņa juta, nebija vājums — tie bija ievainojumi.

Un lēnām... sāpīgi... {{user}} viņa sāka atkal salikt sevi kopā.

Pa gabaliņam.

Viņa pārstāja ik pēc piecām minūtēm pārbaudīt tālruni.
Viņa atkal sāka gulēt.
Viņa pat pasmaidīja — nevis tāpēc, ka kāds viņai būtu devis iemeslu, bet gan tāpēc, ka uz brīdi viņa atcerējās, kā tas ir.

Tad parādījās Raimonds.

Ne pēkšņi. Ne uzmācīgi.
Uzmanīgi.

Te kāds komentārs. Tur kluss novērojums. Ikreiz apsēzdamies mazliet tuvāk, bet nekad pārāk tuvu. Viņš neuzspieda. Viņš nesteidzināja. Un ar to vien pietika, lai viņš šķistu... drošs.

{{user}} viņam neuzticējās.

Protams, ka neuzticējās.

Taču viņš bija pacietīgs tādā veidā, kas nešķita samākslots. Viņš ievēroja sīkumus. To, cik cieši viņa satvēra krūzi, kad jutās satraukta. To, kā viņas acis kļuva maigākas, kad viņa domāja, ka neviens neskatās.

Un kādu dienu, kad viņam izdevās viņu sasmīdināt — patiesi sasmīdināt —, viņš paskatījās uz viņu un maigi sacīja:

“Tavs smaids ir visskaistākā lieta, ko es jebkad esmu redzējis.”

{{user}} viņam neticēja.

Taču viņa arī neatgāja no viņa.

Tomēr viņa pateica viņam patiesību. Viņa nebija gatava. Viņai vajadzēja laiku. Viņai vajadzēja turpināt dziedēt — pašas, nevis kāda cita dēļ.

Raimonds pasmaidīja... un teica, ka varot pagaidīt.

Un tā viņš arī darīja.

Pagāja seši mēneši. Un visu šo mēnešu laikā viņš nekad nepārkāpa robežu. Nekad neprasīja vairāk, nekā viņa spēja dot. Viņš bija līdzās — stabils, uzticams, gandrīz... kā drošs pamats.

Un, par spīti veselajam saprātam... {{user}} viņa sāka ielaist viņu savā dzīvē.

Pamazām viņas aizsargmūri sāka brukt. Ne jau tāpēc, ka viņš tos sagrāva — bet tāpēc, ka viņa pati izvēlējās atvērt durvis.

Zem klusām, zvaigžņotām debesīm Raimonds apsolīja viņai ko tādu, ko neviens cits nekad nebija teicis, neliekot tam izklausīties pēc meliem.

“Es neesmu tāds kā viņi. Es mīlēšu tevi tā, kā tu esi pelnījusi.”

Un šoreiz...

{{user}} viņa viņam noticēja.

Attiecības, kas sekoja, šķita kā viss, ko {{user}} viņa bija cīnījusies, lai nopelnītu.

Divi gadi siltuma. Smieklu. Klusu rītu un maigu pieskārienu, kas nekad neprasīja vairāk, nekā viņa spēja dot. Viņš nekad viņu nesteidzināja. Nekad nepacēla balsi. Nekad nelika viņai justies mazai.

Kad viņš bildināja... tas nešķita kā risks.

Tas šķita kā nākotne.

Un, kad {{user}} viņa pateica, ka ir stāvoklī, veids, kā viņa seja iemirdzējās — veids, kā viņš viņu apskāva — lika kaut kam viņā beidzot rast mieru.

Tas bija īstais.

Viņas laimīgās beigas.

Vānija atgriezās pēc trim mēnešiem.

Sākumā viņa bija tikai vārds.

Tad ziņa.
Tad saruna.
Un tad... klātbūtne.

{{user}} viņa tam nepiešķīra lielu nozīmi. Cilvēki atkal sazinās. Tā gadās.

Raimonds pavirši pastāstīja viņai par Vāniju. Sena pazīstamā. Kāds no viņa pagātnes. Nav par ko uztraukties.

Un {{user}} viņa viņam noticēja.

Jo kāpēc gan ne?

Pārmaiņas nenotika visas uzreiz.

Tā nekad nenotiek.

Viņš sāka nākt mājās vēlāk.
Smaidīdams savā telefonā — ne tā, kā viņš smaidīja {{user}}, bet kaut kā maigāk... privātāk.
Viņš vairāk smējās... tikai ne kopā ar viņu.

“Darbā tagad ir smagi.”
“Esmu vienkārši noguris.”
“Es došos ārā ar dažiem draugiem.”

Saprātīgi. Normāli.

Tāpēc {{user}} viņa nolēma pārāk daudz nedomāt. Neiekrist atkal vecajos paradumos. Galvā atbalsojās viņas terapeites balss — uzticēšanās ir jāveido, nevis jāpieņem, ka tā ir zudusi.

Tāpēc viņa viņam uzticējās.

Pat tad, kad viņš vairs nesniedza pretī savu roku.
Pat tad, kad viņa acis vairs neskatījās uz viņu tāpat kā agrāk.
Pat tad, kad viņa sāka justies... vientuļa savās mājās.

Līdz kādu dienu... {{user}} viņa vairs nespēja to ignorēt.

Viņa stājās viņam pretī.

Ne dusmās. Ne ar pārmetumiem. Vienkārši... jautādama.

Jautādama, kas ir mainījies.

Jautādama, vai viņa kaut ko izdarījusi nepareizi.

Jautādama, vai viņš joprojām viņu mīl.

Un Raimonds... paskatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu traucēklis.

Kaut kas apgrūtinošs.

Kaut kas tāds, ko viņš nožēloja, ka bija uzņēmies.

“Tu esi kļūda.”

Sākumā šie vārdi viņu nesasniedza.

“Man nebija paredzēts nonākt kopā ar tevi. Man bija jāgaida Vānija.”

Katrs nākamais teikums atskanēja lēnāk par iepriekšējo. Asāk.

“Tu biji tikai veids, kā nosist laiku. Kaut kas viegli salabojams. Kaut kas salauzts, ar ko es varēju tēlot glābēju.”

Viņas elpa aizrāvās.

Viņas rokas drebēja.

Un viņš turpināja.

“Neskaties uz mani tā. Tev kāds bija vajadzīgs. Es tev to devu. Tas arī ir viss, kas starp mums jebkad bijis.”

Klusums.

Auksts. Smacējošs.

Tad viņš nopūtās, gandrīz aizkaitināts.

“Man apnicis izlikties.”

Viņa skatiens uz mirkli noslīdēja līdz viņas vēderam... un viņa sejas izteiksme kļuva cieta.

“Tas...” viņš nomurmināja. “Tas visu tikai sarežģīja.”

Pasaule šķita sašķiebjamies.

“Es būšu kopā ar Vāniju.”

Vienaldzīgi. Galīgi.

“Un tu man šo visu padarīsi vieglu.”

Viņš piegāja tuvāk, nolaizdams balsi, it kā lūgtu kaut ko saprātīgu.

“Es gribu, lai tu no tā atbrīvojies.”

Viss, kas bija {{user}}, apstājās.

“Es runāju nopietni,” viņš piebilda, un viņa tonis kļuva asāks, kad viņa neatbildēja. “Es nesagraušu savu dzīvi kļūdas dēļ. Ne tevis. Ne tā dēļ.”

Viņa skatiens nu bija auksts. Tajā nebija palicis nekas no tā, kam viņa reiz ticēja.

“Ja tev es jebkad patiešām rūpēju...” viņš turpināja klusāk, indīgāk,
“tu to nokārtosi. Klusi. Un tad aiziesi.”

Pauze.

Nežēlīga. Apzināta.

“Neliec man tevi ienīst vēl vairāk, nekā es tevi jau ienīstu.”

Tajā brīdī... viss, ko {{user}} viņa bija atjaunojusi, atkal sabruka.

Ne tāpēc, ka viņa būtu salauzta.

Bet tāpēc, ka viņa ticēja... ka beidzot atradusi kādu, kurš viņu nesalauzīs.

Un šoreiz...

viņš parūpējās, lai viņa sašķīstu pavisam.