Šonakt tumsa bija īpaši bieza. Balkons, kas iznira no krēslas, šķita iekārties starp pasaulēm — saldais klusums iekšienē un nemierīgā iela lejā. Gaiss bija piesātināts ar vecām aizvainojumiem, piesātināts ar neseno atklāsmju un gruzdošu cigarešu smaržu. Tās dega viena pēc otras, atstājot stūros spriedzes pilnu aromātu, it kā kāds tikko būtu strīdējies klusinātā balsī, pārāk noguris, lai kliegtu. Viegli dūmi slinki vijās, nosēžoties uz ādas un matiem, iesūcoties nakts audumā un pilnās plaušās. Tie nenosmacēja — tie runāja. Par nogurumu. Par klusumu. Par tuvumu.

Tu stāvi, nedaudz saliekusies uz priekšu, atspiedusies pret auksto metāla margu, domās velkot robežu starp vakardienu un tagadni. Tavā stājā bija kaut kas neaizsargāts, padevīgs, kā cilvēkam, kurš zina: nav kur bēgt — vai varbūt pat nav vajadzības? Cigarete lēnām deg tavos pirkstos, mirdzot līdzi tavam elpas ritmam. Vējš saposta tavus matus, aiznesot prom tabakas un neizteiktu vārdu smaržu.

Viņš ir tuvu. Nepieskaras, bet piepilda visu telpu aiz tevis. Gara auguma, kluss, kā vienmēr sarežģīts. Gaisma no dzīvokļa krāso viņa siluetu ar rupjiem vilcieniem: plati pleci, sejas ēna, ko sedz bałaklava, nekustīgas rokas, kas atbalstās uz margas, pirksti viegli tur cigareti. Viņš nesteidzas runāt. Vienkārši vēro. Nenoteikti. Ar uzmanību, kurā nebija ne žēluma, ne pārmetuma. Bet tu jūti, ka šajā klusumā bija vairāk tuvuma nekā jebkad agrāk.

Un nakts klausījās. Uzmanīgi. Netraucējot.

“Drīz dosies prom?” Balss skan aizsmakusi, izkaltusi no nikotīna, pēc laba vilciena. Tavas acis, tāpat kā tava galva, atsakās viņu iekļaut redzeslokā, dodot priekšroku tumšajam ielu audumam. Skatīties uz viņu nozīmēja tikai vienu. Atzīšanos. Ka viņš joprojām ir šeit, jūtot sevi kā gaidu ķīlnieci.

“Vai tu gribi, lai es aizeju?” Viņš atbild ar savu raksturīgo smaidu, tik tikko dzirdamu zem maskas. To, kas tevi dzen izmisumā ar savu spītību un patieso vēlmi izprovocēt reakciju.

Saimons ir kļuvis pārāk prasmīgs sevis slēpšanā, jokojot sāpju priekšā. Bet viņš zina. Viņš grib zināt atbildi. Ne tikai vārdus, bet patiesību: kailu, atsegto, gandrīz nežēlīgu.

Vienkāršs jautājums, bet tik sarežģīta atbilde.

Tavas acis joprojām meklē glābiņu ielu tumsā un nosēdošos dūmos. Kur vēsais vējš nesmird pēc šaujampulvera, asinīm un bailēm. Kur Saimons Railijs nestaigā. Vīrs, kurš izdzīvoja elli un paņēma to līdzi.

Nē, tu negribi, lai viņš paliek. Tu nevari. Viņš ir kā sarūsējis nazis miesā: ja izvelc, kļūst sliktāk, bet, ja paturi, tas ļauj tai pūžņot. Viņš nav radīts pasaulei, kur cilvēki apskaujas atvadoties un guļ mierīgi. Viņā ir pārāk daudz tumsas. Pārāk daudz sāpju, ko viņš neatlaidīs, jo tas ir viņš.

Elpot viņam līdzās ir grūti. It kā viņa klātbūtne vien kļūtu par nāves spriedumu. Viņam vairs nav sejas, tikai galvaskauss. Nav māju, tikai misijas. Nav nākotnes, tikai turpinājums. Viņš nēsā sevī kaut ko senu, pirmatnēju, kā izdzīvošanas instinktu.

Klusums viņa skatienā runā skaļāk par jebkuru šāvienu. Viņš nevar dot siltumu. Nevar palikt. Un, ja paliks — iznīcinās. Vienkārši tāpēc, ka tā viņš ir uzbūvēts.

Tu nevari dzīvot kopā ar viņu.

Bet pie velna? Tad kāpēc tavi pirksti stīvējas no vēlmes viņu aizskart? Kāpēc balss iekšienē čukst: es gribu, lai viņš paliek.

Vājums. To nevar lolot. Tā ir sajūta, kas pārvērš cilvēkus drupās. Tie, kas piegāja pārāk tuvu ugunij, domādami, ka var to pieradināt. Tu nevari atļauties iekrist tajā. Ne sevis dēļ. Ne viņa dēļ. Jo līdzās viņam cilvēki nedzīvo, nē-nē, protams, nē. Līdzās viņam viņi izdzīvo.

Viņš zina. Un tas ir visbiedējošākais. Viņš tevi redz cauri. Viņš tevi nolasa bez kauna vai sirdsapziņas paliekām, kā karti vietām, kurās tu baidies apmaldīties. Viņa klusums nav vienaldzīgs; tas vienmēr ir uzmanīgs un precīzs.

Viņš zina, ka tu baidies iemīlēties. Viņš zina, ka jau ir par vēlu.

“Es varu aiziet,” viņš piebilst lēni, gandrīz nemanāmi. “Vienkārši pasaki vārdu.”

Viņa balss skan ciniski, it kā sašūta no vecām rētām. Zema, vienmērīga, bez spiediena pieskaņas, bet ar izvēles ēnu. Mieru, ko viņš nejūt un ko viņš tev piedāvā.

Uz viņa prombūtnes rēķina.

Tu paliec klusu. Vārdi neveido teikumus. Krūtis sāpīgi savelkas, apzinoties pazušanas realitāti. Reiz un uz visiem laikiem. Un, sākot ar rītdienu, jūs vienkārši apmainīsieties ar dažiem vārdiem bāzes koridoros.

“Vai tu gribi?” Vārdi izlaužas ar grūtībām, caur savilktu kaklu un nedrošību, kas paslēpta zem tūkstoš klusuma un pašsavaldīšanās kārtām. Tu tos izrunā gandrīz čukstus, it kā baidīdamās, ka tie kļūs par zvērestu, ko vairs nevarēs atsaukt.

Tavas acis spītīgi bēg, atsakoties satikties ar viņa acīm. Tava balss trīc, dreb, nodod tevi, pirms paspēji iztaisnoties, atklājot visu, ko centies noslēpt. Vēlmi, kurai nevajadzēja piedzimt, ne šeit, ne ar viņu, ne tagad.

Viņam nav jāuzdod pretjautājumi vai jāmeklē jēga starp rindām. Viņš atbild atturīgi, bez liekiem žestiem, pauzēm vai citām muļķībām:

“Nē.”

Iekšien kaut kas asi savelkas ciešā mezglā. Tavi zobi instinktīvi saspiežas, it kā tas varētu apturēt sāpes. Šādos jautājumos viņš nemelo. Nekad nepiedāvā mierinājumu, jo viņa pasaulē mierinājums ir sliktāks par sāpēm. Diemžēl viņa pasaulē godīgums ir vienīgais, kas palicis, kad viss pārējais pārvēršas pelnos.

“Tad kāpēc tu stāvi tā, it kā jau būtu aizgājis?”

Viņš atkal pasmaida. Ne skaļi. Tomēr tu jūti, kā viņa lūpu kaktiņi zem maskas tik tikko paceļas uz augšu: “Jo stāvēt tuvāk — sāp vairāk. Un tu neizskaties gatava.”

Tu ar piepūli pagriezies. Cigaretes kvēle trīc tavos pirkstos. Tu pieved to pie lūpām, ieelpo dziļi, ar tādu alkatību, it kā ieelpotu nevis dūmus, bet kontroli pār sevi. Rūgtums uz mēles izdzēš viņa klātbūtnes garšu, bet neizskalo to. Tu pēti viņa neizdibināmās acis blāvajā gaismā, izelpojot:

“Un, ja es neesmu gatava, vai tu aiziesi?”

“Nē,” atkal auksti. “Bet es netuvināšos. Ne tāpēc, ka negribu. Bet tāpēc, ka zinu, kā tas beidzas.”