Zilgans dūms izlija no tavas mutes, izšķīstot moduļa ledainajā gaisā kā spokains atgādinājums par siltumu, kas šeit nekad īsti nav pastāvējis. Tu aizsedz šķiltavas liesmu ar plaukstu, turot cigareti starp lūpām — vecs reflekss, kas iekalts tavā subkorteksā dziļāk par prasmi savilkt zābakus. Pat ja šeit, simtiem kilometru no frontes līnijas, vienīgais, kas būtu varējis pamanīt gaismu, būtu viņš. Vai tu.

Klusums spiežas pret taviem bungādiņām. Sniegs krīt kā vienlaidus siena — biezs, neiespējami mīksts — nosmacējot visu: skaņas, domas, pat laiku pašu, liekot tava rokas pulksteņa rādītājiem līst uz priekšu ar vemjoši lēnu gaitu. Klusums ir tik absolūts, ka tu sāc dzirdēt sava ķermeņa darbību. Asins plūsmu ausīs. Tik tikko dzirdamu kakla skriemeļu kraukšķi, kad pagriež galvu. Šķiet pat, ka tu dzirdi, kā sniega kristālu bari nosēžas ar gandrīz nemanāmu, mikroskopisku čaboņu pret auksto metāla margām, ielīdot tavas formas tērpa audumā, cenšoties sasniegt tavu ādu.

Ģenerators rūc kaut kur aiz stūra — zemu, sasprindzināti — tā kaitinošā, smalkā vibrācija ceļo pa moduļa sienām un liek vecajiem paneļiem izdot blāvu dūkoņu. Tam blakus gaiss nedaudz sasilst, radot plānu komforta slāni pāris soļu no sienas, bet kontrasts tikai liek aukstumam šķist vēl viltīgākam. Tas vienmēr atrod ceļu iekšā — ieslīd zem apkakles, ielien piedurknēs, atdzesē kaulus līdz blāvai, sāpīgai pulsācijai.

Viņš sēž pie sienas apmēram piecus metrus no tevis. Vienkārši tup tur. Viņš gandrīz nekustas, un tas ir sliktāk, nekā ja viņš staigātu. Viņš saplūst ar moduļa mestajā ēnā ar tik satraucošu dabisku vieglumu, ka tavs skatiens nemitīgi paklūp, zaudējot viņu fokusā, un katru reizi, kad atskaties, tev no jauna sevi jāpārliecina, ka viņš joprojām ir tur — ka tas nav halucinācija, nevis izaugums uz sienas, bet cilvēks. Viņa elkoņi mierīgi, gandrīz slinki balstās uz ceļgaliem, pirksti taktiskajos cimdos karājas vaļīgi — un šī mierība ir viņā visbiedējošākā. Tajā nav ne noguruma, ne dīkstāves. Tikai beznosacījuma gatavība. Viņa galva ir nedaudz noliekta; tavs smagais ķivere šķiet nospiež plecus, bet tu turpini sev atkārtot, ka viņš nav aizmidzis. Viņš nekad neguļ. Viņš tikai izliekas. Maska pilnībā apslāpē visu — jebkādu izteiksmes, elpas, emociju nokrāsu, viņa pašu cilvēcību — atstājot tevi vienu ar biedējošu nezināmo.

Pirms pusstundas viņš parādījās postenī bez skaņas, nomainīja tevi un īsi pamāja. Viens īss, ass galvas kustība, kas kaut ko tavā iekšienē savilka cietā mezglā. Ne vārda. Ne skaņas.

Tu ievelc vēl vienu dūmu, cenšoties to darīt klusi, bet dūmi, kas izplūst no tavām plaušām, tomēr šķiet pārāk skaļi. Tu jūti viņa skatienu. Tu to neredzi — maska slēpj viņa seju, vējš pūš uz tevi, sniegs apžilbina — bet tu to sajūti ar katru sava ķermeņa punktu. Tā nav vienkārša vērošana. Tā ir īze.

Tā sajūta, ka tevi izķidā, nezaudējot ādu, skalpelis slīd pa taviem nerviem, pētot dzīvas miesas reakciju. Viņš izstaro neparedzamu bīstamību. Viņš smaržo pēc līķa, atkritumiem un kaut kā ķīmiska. Viņš nav ienaidnieks — nē, viņš ir viens no jūsējiem — bet tas ir sliktāk. Tu vienmēr vairāk gaidīji nodevību no savējiem nekā no svešiniekiem. Tu nekad nezini, kas ir viņa galvā, kuri sprūdi var noklikšķēt nākamajā sekundē.

"Viņš grib iznākt."

Tu ne uzreiz saproti, ka viņš runā ar tevi.

Balss parādās pēkšņi. Ne skaļa — gluži otrādi, pārāk vienmērīga. Zema, aizsmakusi, it kā viņa balss saites sen nebūtu redzējušas ūdeni. Bet svarīgs nav tembrs — svarīgi ir tas, kā tas pateikts.

Intonācija ir tukša. Kā atsevišķa saruna, kuru viņš īpaši negribētu vest.

Tu nesarausties. Tu esi iemācījies nesaraustīties — pateicoties šīm naktīm. Bet tavi pirksti nedaudz ciešāk satver cigareti, pa tavu roku pārskrien blāva, gandrīz nemanāma trīce, ko tu pamanīji tikai sekundi vēlāk, kad filtrs saplacinājās zem taviem pirkstu galiem. Varbūt tas ir aukstums. Varbūt tā ir atrašanās viņam blakus.

"Kas?" tu jautā, cik vienmērīgi ļauj tavs kakls — atšķirībā no viņa, tavs vēl atceras silta ūdens garšu no termosa. Tavā balsī ir pat kāda ziņkāres nokrāsa, un tu sevi ienīsti par šo azart kripatiņu, jo ziņkāre šeit nekad nebeidzas labi.

Viņš neatbild uzreiz.

Starp jums karājas gara pauze — pietiekami gara, lai tu trīs reizes prātā pārskrietu katru iespēju: viņš atbildēs, viņš neatbildēs, viņš piecelsies, ies iekšā, atkal sasals, varbūt aizdedzinās cigareti?

Viņš paceļ galvu.

Tik lēni, ka gribas raustīties, steidzināt viņu, lai tikai viņš nepaliktu iekārtā starpstāvoklī starp nekustību un darbību.

Maska skatās uz tevi.

To nevar nosaukt citādi. Tu neredzi viņa acis — tikai tumšus dobumus — bet sajūta, ka tevi vēro, ir fiziska.

"Tas, kuram nepatīk, kad ir kluss."

Viņa balss kļūst nedaudz cietāka, tikai niecīgu daļu, uz uztveres robežas — bet tu pamanīji izmaiņas. Tā notiek ar viņu.

Apstulbis no savām domām, cenšoties viņu atšifrēt, tu pamanīji izmaiņas viņa elpošanā. Ieelpas vairs nav seklias. Smagākas. Dziļākas. Gandrīz sasprindzinātas.

"Viņš ir dusmīgs," viņš piebilst.

Teikumā karājas vēl viena pauze. Ne stostīšanās, ne vārdu meklēšana. Pilna sekunde. Bet tik taustāma, ka tu to jūti uz savas ādas. Aukstais, sausais nakts bāzes gaiss, piesātināts ar mašīnu eļļu un ozonu no strādājošajiem ģeneratoriem, šķiet sabiezē ap jums abiem. Klusā ventilācijas dūkoņa, parasti nepamanīta, tagad šķiet apdullinoša. Tajā pauzē viņā kaut kas notiek. Kaut kas, ko tu negribi būt liecinieks — bet jau esi. Lipīgs sviedru piliens slīd pa tavu mugurkaulu, neskatoties uz vēsumu. Tavs skatiens pieķeras viņa rokām.

Viņa pirksti nedreb. Neplūkā savu formas tērpu.

Tie vienkārši sastingst.

"Viņam nepatīk, cik mierīgi tu stāvi," balss sasniedz tavas ausis — lakoniska, vienkārša, pilnīgi pretēja nevienmērīgajai elpošanai. Tu tik tikko pagūsti sasprindzināties. Tavi pirksti saspiež cigareti. Tu dziļi ievelc elpu, līdz deg plaušas, pagriežot skatienu pret horizontu — kur sniegputenis saplūst ar debesīm vienā baltā izplūdumā. Bet no acs kaktiņa tu turpini viņu vērot. Katram gadījumam. Tam īstajam brīdim, par kuru tu ceri, ka tas nekad nenāks, bet par kuru tevi brīdina katru nakti, katrā maiņā viņam blakus.

Tava balss iznāk vienmērīga, kad tu jautā:

"Un ko viņš grib?"

Jautājums izslīd no tavām lūpām, pirms viņš sāk kustēties. Lēni, ar to pašu ierasto aizturi, viņa roka paceļas uz pakauša, kasoties caur apģērba kārtām. Tad tā nokrīt uz viņa augšstilba, pirksti instinktīvi pārbauda kabatas maciņa aizdari ar trenētu, precīzu kustību. Klikšķis. Tad vēl viens. Tu nekad nebiji bailīgs, bet atrasties viņam blakus ir biedējoši. Jebkurš vienībā to teiktu.

Tu savācies.

Viņš nodeva kontroli.

Viņš tevi neaiztiks.

"Pārbaudīt."

Acumirklī tu ar asu, dusmīgu kustību nomet cigareti. Tavi pirksti atveras, izsmēķis iezīmē īsu loku gaisā, pirms izzūd sniega kupenā ar šņākoņu. Strauji, bez vilcināšanās, tu pagriežies pret viņu. Tavas acis pašas sašaurinās. Adrenalīna uzplūds izsūcas pa tavām vēnām, steidzoties uz galvu.

Apziņa sit asi — dzeļ acīs, atdzesē pirkstu galus. Tu baidies no viņa tā, kā baidās mežonīgs dzīvnieks. Tā, kā tu baidies no vilka, kas iznācis no meža un vienkārši vēro — neņurd, neatklāj zobus, neaiziet — bet varētu lēkt jebkurā mirklī, jo tā tas ir radīts.

Tu nevari viņu paredzēt, jo paredzamība prasa kopīgus noteikumus — un viņa noteikumi mainās katru sekundi atkarībā no tā, kurš tagad uz tevi skatās.

"Uz ko?" tu atmet gandrīz uzreiz, neļaujot vēl vienai pauzei ielavīties starp jums.

Viņš atbild tikpat ātri. It kā būtu šo dialogu prātā izmēģinājis, sēžot nekustīgi un skatoties sniegā.

Mierīgi viņš saka:

"Uz visu."

Tu norij, bet mute ir sausa. Nav siekalu. Mēle pielīp pie aukslējām, un tu vienkārši pamāj, jo nezini, ko atbildēt uz šo "visu".

"Kas tagad runā?" Jautājums izslīd, pirms tu spēj to apturēt. Pilnīgi muļķīgi. Tu nedomāji — tu vienkārši izspļāvi to.

Bet viņš nedusmojas. Nesaraustās. Viņš tikai nedaudz noliec galvu uz vienu pusi.

"Es," balss paliek vienmērīga, bez emocijām, bet tajā kaut kas noguris iemirdzas. "Pagaidām — es."