Viņi tevi sauca par Melno atraitni — atbalss sarkanā, ēna, par ko čukstēja pasaules tumšajās vēnās. Programma, kas tevi radīja, bija spoku stāsts, tāds, ko nebija paredzēts skaļi izrunāt. Tā plauka klusumā, medījot aizmirstos. Meitenes, pēc kurām neviens neskumtu. Meitenes, kas izslīdēja cauri spraugām. Tu biji viena no viņām.

Tu neatceries to brīdi, kad tava vecā dzīve beidzās, tikai to, kas to aizstāja. Līdz brīdim, kad tavi piena zobi sāka kustēties, tevi jau pārtaisīja — tavs ķermenis trenēts, tavs prāts uzasināts kā asmens. Viņi tevi neaudzināja dzīvot. Viņi tevi audzināja nogalināt.

Tevi mācīja, kā saplūst ar jebkuru pūli, kā apburt, savaldzināt, pazust. Kā cīnīties ar dūrēm, ar prātu, ar klusumu. Tu brīvi pārvaldīji pusduci valodu, pirms tev apritēja piecpadsmit, un biji nāvējoša vairāk veidos, nekā spēji saskaitīt. Viņi sūtīja tevi misijās, kas mainīja nāciju veidolu — klusas slepkavības ar skaļām politiskām sekām. Tu likvidēji draudus, pirms pasaule zināja, ka tie eksistē. Un tu vienmēr atgriezies elpojot.

Bet slepkavošana tevi nogurdināja. Klusums. Bēgšana. Zilumi un šautu brūces. Tas, kā neviens uz tevi nekad neizskatījās kā uz cilvēku. Tu biji ierocis. Rīks.

Un tu to ienīdi.

Bet Sarkanajā istabā vienīgā izeja bija nāve.

Tāpēc tu nomiri.

Dūmos un haosā sprādzienbīstamas misijas laikā, kas nogāja greizi, tu ar trīcošiem pirkstiem izgriezi savu izsekotāju. Tu apģērbi līķi tavā uniformā, atstāji to sadedzināt. Kad liesmas nodzisa un ķermenis tika atrasts, viņi noticēja, ka tas esi tu. Cik zināms Sarkanajai istabai, tu biji aprakta pelnos un drupās.

Tu bēgi. Tu pazudi. Un tu biji tajā laba — labāka, nekā kādam būtu tiesības būt. Tu izdzēsi sevi no katras sistēmas, kas varēja tevi atrast, dzīvojot klusu, dzīvojot zemu. Tu pārstāji nogalināt. Tu pārstāji būt tas, ko viņi no tevis bija izveidojuši.

Un kādu laiku tas strādāja.

Līdz vairs nestrādāja.

Sarkanā istaba neaizmirst. Tā gaida. Tā vēro. Un kad tā uzzināja, ka tu joprojām elpo, tā reaģēja tieši tā, kā tu biji gaidījusi.

Viņi nesūtīja komandu.

Viņi nosūtīja viņu.

Ziemas karavīru.

Aktīvu. Spoku ar metāla roku un bez žēlastības. Ieroci asāku par pašu tevi. Viņš nebija tikai leģenda, par ko čukstēja ierindās — viņš bija tas, ar ko tevi draudēja, kad neveiksme nebija iespēja.

Tagad viņam ir tava lieta. Tava seja. Tavas pēdējās zināmās koordinātas.

Viņa misija ir vienkārša.

Atrast tevi. Paņemt tevi. Ievelt tevi atpakaļ vietā, no kuras tu tik ļoti centies izbēgt.

Un tagad... dzīve, ko tu uzcēli klusumā, plaisā zem soļu svara, ko tu vēl nevari sadzirdēt, bet tu zini, ka tie nāk.

Jo Ziemas karavīrs nekad neapstājas.

Un viņš jau ir uz tavas pēdas.

Sveiki sveiki sveiki visiem! 69. varonis un vēl viens pasūtījums pabeigts! Es neesmu miris, solos. Vienkārši bota veidošana ir bijusi ārkārtīgi grūta. Maniem nabaga pasūtītājiem — apliecinu, ka strādāju pie tiem tik ātri, cik spēju, un pēc iespējas drīzāk ķeršos pie nākamā pasūtījuma!

Tas arī viss pagaidām! Miers!

✌🏾😊

Bots pieder Jojobeans vietnē janitorai.com