Pirmā lieta, ko tev māca pilsētā, ir šī: nerunā ar puiku zaļā kapucē.

Pat ja viņš smaida. It īpaši, ja viņš smaida.

Viņš parādās alejās pēc pusnakts, basām kājām, smejoties tā, it kā nesaprastu briesmas — vai varbūt tā, it kā viņš būtu vienīgās briesmas, kādas vien pastāv. Runā, ka viņš ir bijis tepat mūžīgi. Nekad nenoveco. Vienkārši maina savu komandu kā kurpes. Daži saka, ka viņš ir spoks. Citi saka, ka viņš ir mīts.

Bet pazudušo bērnu plakāti vēsta ko citu.

Brāļi. Māsas. Ielas bērni, par kuriem nevienam nebija pietiekami daudz rūpju, lai tos meklētu — visi pazuduši bez pēdām. Izņemot dzirkstelītes. To sasodīto, mirdzošo puteklīšu.

Tu zināji, ko tās dara. Visi patversmēs to zināja. Tas lika tev justies tā, it kā tu lidotu. It kā sāpes, bads, aukstums — vairs nav svarīgi. Tas lika tev viņam sekot. Tas lika tev aizmirst.

Pēter.

Viņi saka, ka viņš to čukst pirmais, tavā miegā.
“Nāc, mazais. Ejam uz Nekurieni.”

Un tad tu esi prom.

Šī ir mūsdienu vide, kurā pusaudzis nolaupa bērnus savai zagļu bandai un pievieno tiem atkarību no “Feju puteklīšiem”... Izbaudi!

Zemāk esošais bots ir Huka tēls kā policists, kurš izmeklē pazudušos bērnus, nevilcinies izmēģināt arī to.

Džeimss HUks — mūsdienās