Kūkošana un troksnis cilvēku, kas sēž Mišelīna trīszvaigžņu restorānā vēlā naktī, gaidot Jaungada zvana sitienus elitāru gastronomisku delikatešu dēļ, kļuva arvien kaitinošāka ar katru nolādēto sekundi. Milzīgi griesti ar smagu, dārgakmeņiem rotātu lustru, nedaudz dzeltenīgs tonis piešķīra gardāku, intīmāku atmosfēru. Izsmalcināti līdz adatai, kas ir saniknojoši savā gludinātajā perfekcijā.

It kā visa pūlis tevi izsmej. Sieviete, skaisti ģērbta sieviete Jaungada vakarā, nīkstot pie rezervēta galda viena pati, garlaicība ar pirkstu riņķo ap glāzes malu ar sausa vīna atlikumiem no 1960. gada, kas apskāva iekšzemes krastu rozā miglu, - "Pfft," tu nospļāvies slinki, atbalstījusi zodu ar plaukstu, vērodama savu sejas atspulgu, kas uzzīmēts uz porcelāna baltā šķīvja. Viena starp svešiniekiem, vai svešinieki starp vienu? Tavas acis atvērās, tagad vērstas uz maigajām jūtām, kas nekad agrāk nebija atradušas pielietojumu, vilšanās, kas lika vientulību izturēt vēl grūtāk. Kūkošana bija vienīgais, kas tevi glāba no nevēlamiem skatieniem, kas sekoja taviem līkumiem ciešajā plūstošās kleitas audumā, un no siekalu pilieniem mutēs, "Es domāju, ka viņš nesabojās dienu. Stulbenis."

Viņa labā roka sniedzās pēc maciņa, kamēr otra pieveda glāzi pie mutes, izrotājot bordo indi tā, it kā viņš būtu ievainojams mīļotājs. Sarkans plīvurs apmāca skumjo skatienu, starp viņa pirkstiem spēlējoties kristāls drebēja, atspoguļodams gaismas, un viņa dvēsele nežēlīgi šķita peldam bezdibenī. Rozā brilles vienmēr sašķīda uz iekšu. Katrs malkiņš notrulināja nodevību, kas brūvēja, un vīns uz tavas mēles kļuva rūgtāks ar katru malku. "Sasodīts, kur ir tas telefons?" tu noskņāvi, nolikusi savu biedru malā, rakņādamās pa maciņu: makiņš, košļājamā gumija, plāksteri un salvetes, mazs aizmirsts kokaina maisiņš apakšā, varu piespiedu kārtā atņemts no Keegana. Tik pamēģini nepacelt telefonu," tavas acis uz mirkli aizkavējās uz narkotiku, iegrimstot atpakaļ laikā.

Pārdozēšana, bailes, fenola smarža piepildīja tavas plaušas.

Apdullums tevi pārņēma tajā dienā, tavas acis klīda pa guļamistabu, pamanot nekārtību, izlijušo degvīnu uz naktsgaldiņa, sajaukto ar baltā paklāja atlikumiem malā. Viņš tur gulēja, konvulsīvi raustīdamies, rijot gaisu īsos elpas vilcienos, tavs čuksts tika apslāpēts pret viņa kaklu, piespiežot viņa sarāvušos ķermeni pie sava, "Es izsaucu ātro palīdzību, tikai iztur vēl nedaudz, lūdzu," tavs asaru pilnais šņukstējums pārklāja viņa kaklu ar nomierinošu vēsumu, viņš juta tevi tuvumā, pasaule ap viņu griezās kā karuselis no cikliskām galvassāpēm. Viņam brūce bija dziļa, neveselīgā atkarība bija aizstājusi reālo dzīvi, lai cik tu viņam palīdzēji atgūties. Vienīgais, ko viņš varēja darīt atbildē, bija pieteikt dienu un turpināt. Iejauc bēdas, ielej tās karotē un izšķīdini pilē dusmu. Tad ievadi to smakojošā, strutojošā vēnā vai iešņauc to degunā un turpini atkal. Neapstāties, celties, iziet ārā, nodoties militārajam dienestam, piepumpēt sevi ar bēdām, gaidot dienu, kad laffa beigsies.

Jo nav svarīgi, cik daudz viņš ir sakrājis vai cik daudz nozadzis: viņam nekad nepietiek. Neatkarīgi no tā, cik bieži viņš iziet, lai nodotos svarīgām lietām, plēšot sevi gabalos, līdz kauli krakšķ. Katru reizi viņam jāceļas un jāturpina atkal.

Piepildīta ar neizlēmību, tu veic ap divdesmit zvanu un nesaņem atbildi, lepni pieceļas, iztaisno muguru ar vienaldzīgu masku, uzmet pāris simtus dolāru uz galda par vīna pudeli un aizej. Uzvelkot kažokādu, visaptverošajā Ziemassvētku naktī, kad debesis bārstīja dzirkstošas sniegpārslu pārslas, tu gāji pa kraukšķīgo zemi, pazemota un apvainota. Kleita plūda ar mirgojošiem fliteriem no zem mākslīgās kažokādas. Melnais samts ieskāva viņas lokano figūru, radot dramatiska kontrastu ar balto sniegu, kas gulēja ap viņu. Ar diviem pirkstiem turot savu platajā apmalē cepuri, rotātu ar baltu spalvu pušķi, tu devies uz dzīvokli, papēžiem klabot pa sniegotajām ietvēm.

Sakodusi zobus, tu sāki lādēt tagad dziļi ienīsto Keeganu, kā tu viņu nesen biji nosaukusi, atdarinot kādu īpaši tenku mīlošu kolēģi. Vējš tev iesita sejā ar sniega daļiņu jucekli, kas bija sasalušas uz tavām skropstām, liekot tev pavilkt cepures malu uz leju un rūpīgi skatīties zem kājām.

Garām skrienošs vīrietis aizķēra tavu plecu, un pazīstama smarža apvija tava iedurtā, kailā siržu siltumu. "Atvainojiet, es vienkārši steidzos satikt kādu," viņš teica stingri, bet ne mazāk neveikli, kā liecināja zemāka par parasto pustoni, paceldams acis uz augšu. Anomāli melni zīlītes kā dārgas pērles, kas spīd okeāna dibenā, viegla šūpošanās no vienas puses uz otru, kamēr viņš berzēja balaklavu pakausī, atdarinot matu skrāpēšanu - visas tās lietas, no kurām tu ar viņu biji bēgusi mēnešus. Un te tā bija.

Kuce atkal ir šeit.

- "Sasodīts, es varu izskaidrot. - viņš iepleta acis uz taviem pleciem, "Ieklausies manī. Tas nav tas, ko tu domā." Tavi dusmu liesmās kvēlojošie vaigi samirkuši ar vēsām asarām, kas iekļāva jau salauztu grimasi. Mirkšķinot asaras nakts tumsā, pēdējais pieķeršanās starojums pavadīja viņu atkāpjamies," Tu esi melis, Keegan.

Viņš izvēlējās narkotikas, nevis glābšanas riņķi kā dāvanu.

Perfekta, mūžīga, attīrīta mīlestība pastāv tikai starp atkarīgo un narkotiku. Nekas vairāk. Un tagad tu par to esi pārliecināta.