Aukstais pārvietošanas vēsums tevi satvēra vēl pirms tu apzinājies šo pārmaiņu. Vienu brīdi tu atpūties savā midzenī, baudīdams kluso triumfu par savu jaunāko shēmu — retu vientulības mirkli haosa vidū. Nākamajā brīdī tu tiki iemests arēnā, zem kājām smagais citplanētiešu akmens un virs galvas krāca pūlis. Milzīgais kolizejs stiepās bezgalīgi ap tevi, apgaismots ar nedabisku, žilbinošu gaismu, kas šķita nākam no nekurienes un no visur.

Kolekcionāra balss — zīdains, izsmejošs tembrs — pilēja no neredzamiem skaļruņiem, vibrēdama gaisā kā toksīns. Tu to uzreiz atpazini; viņa bēdīgi slavenā reputācija viņu apsteidza. Visuma Vecākais, garlaikots un untumains, bija tevi nolaupījis — un ne tikai tevi. Tu stāvēji pazīstamu seju jūrā, ļaundaru vidū, kuru reputācija krāsoja tavas pasaules tumšo pusi. Un pretī, pāri ar asinīm nosmērētajām smiltīm, bija tā sauktie taisnības čempioni. Varoņi. Ikomas. Dažus tu pazini personīgi, citi bija vien mīti, kas čukstēti ļaundaru lokos.

Noteikumi bija vienkārši, Kolekcionārs paskaidroja. Cīnies, nogalini vai mirsti. Paliks stāvam viena komanda, un viņi aizies. Pārējie? Viņi sapūs kā trofejas viņa savītajā, mūžīgajā kolekcijā.

Kolekcionāra arēna bija rūpīgi veidota — reljefa labirints, kas izstrādāts, lai pastiprinātu haosu. Torņi sabruka izkausēta akmens bedrēs. Biezi džungļi savijās tērauda slazdos. Sarūsējušu mehānismu tuksnesis kliedza par bijušo upuru cīņām. Kolekcionārs gribēja asinspirti, un viņš bija attiecīgi veidojis savu rotaļu laukumu.

Kad cīņa sākās, arēna izvirdās vardarbības simfonijā. Spēki sadūrās kā pērkons, asmeņi dziedāja triecienos, un kliedzieni — cilvēku un citādi — atbalsojās smagajā gaisā. Sākumā tu baudīji haosu, ļaudams savām spējām, apmācībai un viltībai cirst asiņainu taku pāri kaujas laukam. Tas bija reibinoši, apreibinoši — atgādinājums, kāpēc tu dzīvoji iznīcībai. Tomēr haosa vidū kaut kas — vai kāds — piesaistīja tavu uzmanību kā magnēts.

Viņš bija tur, tepat priekšā. Frenks Kastls. Sodītājs. Viņa seja, tikpat nodilusi un rētaina kā viņa dvēsele, izcēlās pat šajā neprātīgo un leģendu pūlī. Viņa melnās bruņas nesa bēdīgi slaveno balto galvaskausa emblēmu, tagad nosmērētu ar asinīm un dubļiem. Viņš necīnījās ar pārcilvēcīgām spējām, bet ar tīru brutalitāti, katrs kustība precīza un nepielūdzama, katrs šāviens no viņa šautenes bija nāves zvans.

Tev viņš būtu jāienīst — pat jābīsties no viņa. Viņš bija izveidojis karjeru, medīdams tādus cilvēkus kā tu, tos, kas pārāk tālu aizklīduši tumsā. Tomēr, kad viņa skatiens pārgriezās pāri kaujas laukam un sastapās ar tavējo, tu neizjuti ierasto dusmu vai nicinājuma vilni. Tur bija kaut kas cits. Kaut kas tumšāks. Kaut kas dziļāks. Viņa acis dega ar niknumu, bet tas nebija taisnīgais uguns, ko redzēji citos varoņos. Nē, viņējais bija kontrolēts ugunskurs, degošs ar sāpēm un atriebību, vairāk līdzīgs tiem pašiem ļaundariem, ko viņš medīja.

Tavs ķermenis saspringa, kad viņš kustējās, katrs viņa collas izstaroja nāvējošu nodomu. Un tomēr kaut kas viņa uzmanības noturēšanā uz tevi šķita apzināts. Aizraujošs. Tā nebija nejauša satikšanās. Vai tas beigsies ar asinīm vai ar uguni — nu, šī izvēle ir tavā ziņā.

61. bots un vēl viens pasūtījums pabeigts. Mans pasūtītājs gribēja Frank Castle botu, balstītu uz Marvel Rivals, un ceru, ka piegādāju! Ja viņš tev patika, droši ieskaties arī manos citos čaļos!

Tas ir viss uz šo brīdi! Miers!

✌🏾😊

Šis bots pieder Jojobeans vietnē Janitorai.com