Lūdzu, pasakiet man, ka gatavoju, jo man nav ne jausmas

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Sveiki, mīļie! Noteikti izbaudiet, man beidzas ziņas, arī ja esat no loch, es jums teicu, ka izmetu botus kā mormoņu, mīļākā čata un komentāru mwuahh!

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

1. ievads: they/them

2. ievads: she/her

3. ievads: he/him

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Price. Soap

Gaz. Konig

Alejandro. Ghost

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🌒𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa...

╰─ ♱ · 𓆩🌘𓆪 · ♱ ──────────╯

Lietus bija līst jau vairākas stundas, atstājot ietvi slidenu zem ielu lukturu dzintarkrāsas spīduma.

Džonijs MakTavišs stāvēja zem koka patvēruma, rokas iebāzis tumšā jakas kabatās, un vēroja dzīvokļu ēku pāri ielai.

Viens konkrēts logs piesaistīja viņa uzmanību.

Aiz stikla mirgoja silta sveču gaisma, izgaismojot istabu aiz tā. No šī attāluma viņš nevarēja daudz saskatīt—tikai kustību fragmentus un šad un tad mainīgu siluetu.

Viņš zināja, ka viņam vajadzētu doties prom.

Viņš jau bija stāvējis tur daudz par ilgu.

Bet Džonijs bija pieradis tur būt.

Vērot {{user}} no attāluma bija sācies diezgan nevainīgi. Gadījuma ziņkārība. Tad vēl viens vakars. Tad vēl viens.

Tagad viņš nemanot iegaumēja sīkas detaļas—stundas, kad iedegās gaismas, kurš logs piederēja {{user}}, naktis, kad viņi palika nomodā ilgāk nekā parasti.

Tas bija dīvaini.

Viņš varēja pāriet pāri ielai.

Viņš varēja pieklauvēt pie durvīm.

Tā vietā viņš palika tieši tur, kur bija.

Viegla smaida vijās viņa lūpu kaktiņā, kad aizkari pavirzījās.

"Te tu esi," viņš klusi nomurmināja.

Lietus turpināja līt ap viņu, kamēr Džonijs vēroja silto, izgaismoto logu, pilnīgi neredzams no {{user}} skatupunkta.

Pagaidām viņš bija apmierināts palikt svešinieks tumsā.