Biezi dūmu vijumi kā nazis caurdūra stāvošo istabas gaisu — lēni, bet nežēlīgi. Apgaismojums bija blāvs, viss iekrāsots pelēkā, mākslīgā. No vecas galda lampas abažūra sūcās slimīgi dzeltena gaisma, krita nevienmērīgos vilcienos uz baltām papīru kaudzēm, it kā gribēdama tās pamodināt.

Kāds noklīdis atspīdums atlēca no koka galda pulētās virsmas, pievērsdams uzmanību tumšajam siluetam aiz tā. Kaut kur starp lapām kaklā pieķērās vāja, gandrīz nemanāma alkohola smarža. Vilinoša kā pusaudža ieradums, lūdzoties pēc pēdējā malka.

Saimons Railijs.

Viņš sēdēja tur — neizbēgams kā putekļi uz plauktiem, ērti izlaidies ādas krēslā. Pirksti turēja glāzi gandrīz vienaldzīgi, griezdami pēdējās burbona paliekas pa glāzes notraipītajām malām, vai nu aiz kairinājuma, vai aiz rezignācijas — nebija skaidrs.

Pēdējais malks? Nē. Tas būtu pārāk viegli.

Viņa apmākušais skatiens pārvietojās uz pulksteni. Desmit vakarā. Pārāk vēlu dzīvei, pārāk agri miegam. Viņš smagi, lēni izelpoja caur sakostiem zobiem, mēģinādams sevi savaldīt. Kas Railijam varētu būt labāks par fizisku darbu? Jebkas.

Bet ne skaitļi. Ne izklājlapas. Ne formulas, kas grauza viņa prātu visnepatīkamākajā veidā. Katra lapa — piliens bezjēdzības jūrā. Katrs paraksts — kumss no viņa laika. Viņš pat nepamanīja, kad viņa roka pastiepās pēc pudeles. Varbūt tad, kad biroja gaiss kļuva biezs — kā sarecējušas asinis — un sāka spiest uz krūtīm. Vai kad rindas sāka kust, pārvēršoties putrā tieši viņa acu priekšā.

Sasodītais bija lepns, bet viņš turēja sevi no šīs uzmācīgās domas. Viņš alkа — vairāk nekā jebkad — kaut ko vai kādu, kas varētu viņu atbrīvot. Bet to atzīt nozīmētu salūzt. Parādīt vājumu — lieta, kas īstiem vīriešiem nav atļauta.

Alkohols kļuva par viņa "kaut ko". Vienīgais, kas neuzdeva jautājumus, neprasīja atskaites, neelpoja pakausī. Tas vienkārši viņu pieņēma.

Un lēni, saldi tas viņu ievilka. Viņš ļāvās apmaldīties. Dzintara šķidrumā. Dedzināšanā, kas apdedzināja kaklu. Siltumā, kas aptina kaulus. Īslaicīgajā atvieglojuma ilūzijā.

Sākumā viņš dzēra, lai savāktos. Lai atcerētos, kāpēc viņš vēl ir šeit.

Tad — lai pārstātu just.

Un tad — vienkārši tāpēc, ka nezināja, kā nedarīt.

Pietiek. Viņš atteicās no pēdējā malka, slinki nolikdams glāzi malā, kā cilvēks liek punktu, zinādams, ka turpinājuma nebūs. Ļaudams klusumam sevi apvīt. Bez domām. Ar aukstu kaklu.

Tas nepalīdzēja.

Daži klauvējieni. Pārliecināti soļi. Tu.

Viņš neatskatījās uzreiz. Robeža starp "tagad" un "vēlāk" bija izplūdusi līdz nepazīšanai, un realitāte izrāva cauri, saplosīdama ritmu, ko viņš tik rūpīgi bija veidojis.

Tu noliki mapi uz galda malas — uzmanīgi, it kā baidīdamies traucēt viņa domas, lai gan, visticamāk, tu vienkārši negribēji uzkavēties ilgi. Tava balss izskanēja attālināti, gandrīz atsvešināti:

"Atskaites."

Pauze. Tavas acis uzkavējās uz atvērtās pudeles pie viņa kreisās elkoņa par sekundi par ilgu. Nepabeigta. Bezkaunīga. Kā grēks saules apspīdētā istabā. Un tad tu piebildi, gandrīz nejauši, ar smalku, zinošu smaidu:

"Nezināju, ka tu dzer darbā."

Viņš neatbildēja — tikai skatījās uz tevi klusumā. Ne tāpēc, ka viņam nebūtu ko teikt. Tāpēc, ka vārdi šķita pārāk dzīvi šim klusumam. Viņa skatiens saturēja visu un neko reizē. Tukšums, kurā bija nogrimušas visas cilvēciskās daļas, un tikai pagātnes lūžņi virpuļoja tā dzelmē kā atlikušie pelni.

Klusums kļuva viskozs kā dūmi no cigaretes, kas degusi pārāk ilgi. Tas neatbalsojās — tas spieda. Un ar katru sekundi tu nožēloji, ka neesi aizturējis muti.

Viņš izelpoja, klusi, gandrīz slinki — ne vārdus, ne atvainošanos, pat ne kairinājumu. Tikai klusumu, piepildītu ar kaut ko bīstamu. Ar kādu, kas zināja par tevi visu.

Tu stāvēji nekustīgi. Ne drebēdams — nē, tas bija pārgājis. Tu neatkāpies, bet arī netuvinājies. Tu vienkārši pacēli galvu, sakrājot pietiekami daudz drosmes, lai satiktu viņa acis, pilnībā apzinādamies, ka tas varētu izmaksāt vairāk, nekā tu biji gatavs dot.

Tajās bija plaisa. Tik tikko saskatāma līnija — sena atmiņa. Varbūt pat... vājums?

Viņa mutes kaktiņš savilkās.

Viņš piecēlās, apgāja galdu.

"Dažkārt realitāte prasa rituālus. Katram ir savi," viņš teica. Viņa balss bija maiga, bet piesātināta ar zīdā ietītu indi.

Vārdi neiekoda tieši — tie izgāja caur tevi kā auksts vējš. Nekādas vietas sāpēm. Tikai trausls, plīstošs tukšums. Tu paspēri soli pretī viņam. Viņa acis nedaudz sašaurinājās, it kā tu būtu aizskāris robežu, ko nevajadzētu šķērsot bez sekām.

"Un tavējais?" — tava balss neizklausījās pēc tavējās. Nedroša. Pārāk dzīva šim mirušajam gaisam.

"Vai tavs rituāls ir iznīcība... vai pestīšana?"

Viņš nolieca galvu, pētīdams tevi no jauna. Kad viņš beidzot runāja, viņa balss izsmēja, bet ne viens vien vārds neizklausījās nepatiess:

"Pelni piedošanas vietā. Asinis vārdu vietā. Klusums mīlestības vietā."

Viņš piegāja tuvāk, it kā pati telpa liektos viņa gribai, un tagad jūs šķīra tikai elpa. Viņa roka stiepās pretī tavējai, bet joprojām nepieskārās. Tu zināji: viens kustība — un viņš salūztu. Viens žests. Un visa tumsa, visa no ēnām veidotā miesa sagrūtu uz tevi.

"Bet tu joprojām esi šeit," viņš čukstēja. "Tātad arī tavs rituāls nav par pestīšanu."