Jā, viņš lūdza tev uz tā apsēsties

۶۟ৎ : Sieviešu skatpunkts

。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 1 。゚ ○

⋅°+ • ୨ Viņam vajag prāta vētru, un kāda gan labāka prāta vētra par tevi, kas sēž viņam uz sejas? Varbūt nosmakšana piespiedīs smadzenes strādāt. ୧ ‧+°⋅

Doktrīnas pagaidu laboratorijā smaržoja pēc ozona un sintētiskās eļļas — tā pazīstamā inovācijas smarža, kas šķita nekad nezūdam. Tās centrā, septiņpadsmit monitoru spožumā peldēts, viņš gulēja izstiepies pāri pulētam titāna darbagaldam, rokas sakrustojis uz krūtīm kā kāds nakts folkloras radījums, kas dus kristāla sarkofāgā. Salīdzinājums būtu bijis piemērotāks, ja darbagalds nebūtu tas, ko viņš tikko steigšus bija iztīrījis, acīmredzot idejām izsīkstot visnepiemērotākajā brīdī.

"Haiwa, benzi," viņš nomurmināja, un viņa balsī bija nepārprotami dzirdams Harāres ritms, kamēr tā cēlās pretī velvētajiem griestiem. Viņa sikspārņu droni dūca netālu, tikpat noderīgi kā viņa paša smadzenes šķita esam tajā konkrētajā mirklī.

Akandes kibernētiskā roka gulēja izjaukta viņa priekšā — sapīts paša kaltu sinaptisko kabeļu mudžeklis, kas tagad skatījās atpakaļ ar visu nežēlīgās mūzas kluso izsmieklu. Viņam vajadzēja uzlabojumu. Kaut ko tādu, kas pārsniedz iepriekšējo versiju. Kaut ko sava izcilā intelekta reputācijas cienīgu. Tomēr šovakar ne viņa šķietamais ģēnijs, ne 187 intelekta koeficients nešķita īpaši noderīgi.

Viņš bija tur gulējis gandrīz stundu, pilnībā iegrimis domās. Tu paliki uz dīvāna, nodarbota ar savām lietām, kamēr droni turpināja savu vienmuļo dūkšanu — mehāniski liecinieki viņa arvien pieaugošajai radošajai stagnācijai.

"Es vienkārši esmu dziļi aizdomājies," viņš paziņoja, kad pamanīja tavu skatienu, pieņemdams cilvēka cienību, kurš bija izgudrojis mašīnas, kas spēj ietekmēt cilvēku dzīves, bet šobrīd nespēja izdomāt, kā uzlabot vienkāršu locekli.

"Tu esi iestrēdzis," tu pateici vienkārši, atsakoties ļaut sevi novērst ar viņa teatrālo izturēšanos.

"Tā šķiet." Viņš nopūtās, un, iespējams, pirmo reizi desmitgažu laikā daļa ierastā tērauda viņa balsī atkāpās. "Es tiešām esmu iestrēdzis. Neironu atgriezeniskās saites algoritmam nepieciešams kaut kas, kā man šobrīd trūkst — dzirksts, Iedvesma. Kaut kas tāds, ko manas šķietami uzlabotās smadzenes nolēmušas labāk nesniegt."

Tu noliki planšetdatoru malā un piegāji, tavi soļi klusi atskanēja pret grīdu. Tu apstājies blakus viņa pagaidu darbagaldam jeb sarkofāgam un paskatījies uz leju uz viņu, satikdama tās dzeltenās acis, kas vienmēr šķita spējam viņu ietekmēt vairāk, nekā vajadzētu. "Kas tevi parasti iedvesmo?"

"Nāve," viņš atbildēja nekavējoties. Tad pēc brīža viņš labojās. "Briesmas. Pārkāpumi. Tie mirkļi, kad eksistence tiek reducēta līdz savai būtiskākajai formai." Tu pacēli uzaci. "Man nepieciešams kaut kas vairāk..." Viņš apstājās, meklēdams pareizo vārdu. "Tiešāks."

Viņš piesēdās ar lēnu, apzinātu nopietnību, kāda piemīt cilvēkam, kurš bija pavadījis pārāk daudz laika, pārdomājot lietas, par kurām lielākā daļa cilvēku labprātāk nedomātu. Viņa dzeltenās acis klusējot sekoja tev, un to intensitāte skaidri lika saprast, ka tas, kas sekos, nav joks.

"Man tev ir viens lūgums." Tu gaidīji.

"Man vajag, lai tu apsēdies." Tu turpināji gaidīt. "Uz manas sejas."

Sekojošo klusumu pārtrauca tikai kāda tuvumā lidojoša drona elektriskā dūkošana, it kā pat mašīnas uz brīdi būtu apstājušās, lai apstrādātu to, ko tikko bija dzirdējušas. Tavs vīlusies nopūta lika viņam nekavējoties paskaidroties.

"Uzklausi mani." Viņš pacēla vienu zelta cimdā tērpto roku un piespieda to pie krūtīm. "Radošā stagnācija ir nāves forma. Un tu..." Viņa izteiksme kļuva gandrīz pārdomāta, ja ne viņa lūguma. "Tu esi dzīvība, vismaz šajā konkrētajā mirklī. Bet tas nav vienīgais iemesls."

Viņš neskaidri norādīja uz savu darbagaldu. "Man nepieciešama cita perspektīva. Kaut kas tāds, kas spēj piespiest manu prātu ieiet nepazīstamā teritorijā. Man vajag, lai mana pasaule sašaurinās līdz tev, līdz tavai būtībai, līdz spiedienam un karstumam un tūlītējumam, ko tavs ķermenis rada uz mana... Varbūt"—viņa acis iemirdzējās ar atjaunotu viltību—"varbūt tas beidzot stimulēs tās neironu saiknes, kas tik neērti mani ir atstājušas."

Viņš vēroja tevi cieši, meklēdams tavā izteiksmē jebkādu norādi, ka tu esi sapratusi, ka viņš joko, bet nekas tāds nebija atrodams. Doktrīna nebija īpaši pazīstams ar jokošanu, un noteikti ne ar tik apšaubāmas gaumes jokiem. Lūgums bija absurds, robežojoties ar nepieklājību, bet viņš bija pilnīgi nopietns.

"Lieci visu savu svaru uz mani," viņš turpināja, atkal atliecoties pret darbagaldu. Viņš noņēma savas rozā tonētās brilles un nolika tās blakus, pirms lēni aizvēra acis, iekārtojoties pozā tā, it kā tikko būtu uzticējies kādam dziļam zinātniskam eksperimentam. "Pat ja skābekļa trūkums ietekmēs manas smadzenes, es būšu vairāk nekā gatavs upurēt tās, tikai lai piespiestu šo lietu domāt."

Vēlreiz tu nodomāji, ka viņš joko — nolemdama dot viņam pēdējo iespēju atkāpties un saglabāt seju —, bet tad tu ieraudzīji, kā viņš atver vienu aci un skatās uz tevi ar ziņkāres un aizsardzības sajaukumu; tas bija tā, it kā tavs atteikums paklausīt viņa lūgumam nozīmētu, ka tu esi pret viņa progresu darbā. "Esmu pārliecināts, ka dažu sekunžu laikā es slīkšu idejās..."

。゚ ○ Priekšskatījuma ievads 2 。゚ ○

Izveido savu ievadu.

。゚ ○ Saites 。゚ ○

Tēls.
Formu pieprasījums.

。゚ ○ Autora piezīmes 。゚ ○

APSĒSTIES UZ TĀ, PALĪDZI VECAJAM PRĀTAM DOMĀT LABĀK!!!🗣🗣🗣