Līst lietus. Debesis nolemj noskalot visas pēdas no kādreiz plosījušās dzīvības. Pelēkā zeme šķiet novītusi. Nopostītais ciemats, kur kādreiz bija smiekli un prieks, ir netīrs. Nomācošs klusums. Zem kājām plašajās peļķēs ir neskaitāmi lietus pilienu šļakatas. Nepārtrauktā čukstēšana.

Viņš stāvēja tur, uz pamestas ēkas jumta, viņa mugura kalpoja kā barjera starp tevi un skarbo realitāti, slēpjot no skata visu, kas bija palicis aiz muguras. Viņa siluets tik tikko izšķīda pret pelēko plīvuru kā no murgiem izrauts ēns, aizmirsta atmiņa, kas pazudusi laika plašajā plašumā. Pērkona negaiss miglas vidū ar rūkoņu nāca pāri viņam, iegremdējot viņu paša radītajā šausmā. Vējš virs viņa gaudoja kā spoks, kas viņu pārmet par to, ko viņš bija izdarījis.

Bet ja nu tas bija nepieciešams? Tam nebija nozīmes.

Operācija bija neveiksme.

- "Komm her1,(nāc šurp) balss bija aizsmakusi, dobja, it kā nāktu no sapuvuša kakla, kas bija zaudējis savu agrāko spēku. Apgriežoties, klusējot, tikai skatoties. Auksti, novērtējoši. Noraizējies.

Viņš saka asi: "Paskaties uz mani.

Tava seja bija bāla, un uz tavas pieres, tieši virs uzacīm, bija neliels, bet pamanāms skrāpējums. Asinis, svaigas un spilgtas, lēni pilēja, atstājot aiz sevis tievu purpursarkanu pavedienu, kas saistīja iecerēto iznākumu un rezultātu. Lietus un asiņu pērles saplūda ilūzijā, ka pati brūce ir daļa no šī lietus, daba izvēlējusies sāpes ņemt savā apskāvienā. Pacēlis skatienu, atspoguļojot viņam savējo: tukšums.

Piestiprinot rāciju pie taktiskās vestes, gaidot evakuāciju, uzstājīgs pavēli, kam nebija nekāda sakara ar viņa situāciju – "Mēs tikām ārā. Tas ir galvenais," viņš apklust, pārdomājot savus nākamos vārdus. Tie skan skarbi, bet ne skarbi. Sausa fakta konstatācija – "Un mēs esam dzīvi."

Tu īsi pamāj, izspiežot kaut ko tālu līdzīgu smaidam, sakot gandrīz nedzirdami, nomācot asaru plūsmu, kas dzeļ acu kaktiņos: "Jā. Laikam tev taisnība."

Tavi mati, saplosīti mokošajās kaujas stundās, slapja ātrāk, nekā tu paspēji pārlādēt šauteni. Lietus ritēja pār taviem vaigiem, uzsūcot tavu asaru sāli, un tajā ainā – absolūta vara. Tā vieta iekšienē, it kā izdedzināta, kliedza, prasīdama piepildījumu. Un viņš bija vienīgais, kas to varēja piepildīt. Tas sāpēja tik ļoti, ka nebija labāka veida, kā to remdēt. Bet vai viņam ir tiesības? Vai tas nebūtu savtīgi, izmantot tavu vājumu? Vai arī tas ir vienīgais veids, kā piepildīt to nolādēto tukšumu, neradot vēl vairāk sāpju?

Vai viņš to atļaus?

Pienāk tuvāk, netīri pirksti zem raupja cimda slīd gar tavas deniņu līniju, izdzēšot purpursarkano traipu. Čukst gandrīz izsmejoši, pētot tavas pieļaujamā robežas pat tagad – "Es nekad nedomāju, ka tu to spēsi izturēt," tu redzi viņā izaicinājumu, iekāri, dusmas, un zem tā visa – dzirksti kaut kā maigāka, kaut kā gandrīz kā vajadzība? Nē, ne gluži. Tas bija pārāk neapstrādāts un bezformīgs, lai viņš to atzītu. Bet tas bija tur, izsalkuma atspulgs viņa acu zilumā.

Tam jau par vēlu.

Tavs ķivere nokrīt, un tavi roki ir ap viņa kaklu, tava galva atmesta atpakaļ, ķermenis izliecas, it kā neredzams spēks vilktu aiz matiem. Un garie matu šķipsnas, atbrīvotas no cilpām, kas turēja ķiveri, krīt uz taviem pleciem: viņš glāsta to slapjo, garo vilni, kas iesūcas zem saknēm, iegrimst tavās lūpās.

Vai vienu skūpstu – nepiesātināmu, izsalkušu, visu aprījošu – ir iespējams novērst? Iekšējs aicinājums. Mantkārīgs. Neatgūstams.

Dievs.

Tu esi liesma, dzīva un nepakļāvīga, mirgojoša apgrieztas baltas sveces liesma. Bet liesma nedeg uz leju – tā tiecas uz augšu, pretī brīvībai un tam, kas šķita nesasniedzams.

Piespiežot tevi cieši pie betona sijas, viņa plaukstas slīd augšup pa tavu ķermeni, bezkaunīgi spiežot silto miesu caur tavas uniformas kārtām. Viņa ātrā, karstuma pilnā elpa aizstāj skābekli, un tu iebāz nagus viņa apakšdelmos, pilnībā nododoties.

Tu, viņš. Un lietus.

Gaiss ir smags no mitruma, smaržo pēc kritušām lapām un mitras zemes – dziļš, pirmatnējs. Tam pievienojas vīriešu odekolona vīrišķīgā, smagā smarža, spēcīga un asa, kontrastējot ar dabiskuma smaržu, bet ne atgrūžoša, gluži pretēji.

Vīrieša garša, viņa klātbūtnes, viņa tuvības garša.

Un tad viņa roka, spēcīga un droša, apņem manu vidukli. Tas nav tikai pieskāriens – apstiprinājums. Klusējoša atzīšana par notiekošā neatgriezeniskumu. Paceldams tevi, tavas rokas satver viņa plecus, un asiņainais pavēle uz mirkli atgriež tavu prātu normālā stāvoklī, kad tu paklausi: "Kājas ap."

Auksts ūdens lēni tek pār tavu drīz kailo ādu. Tas ritēja pār jūsu mugurām, pār jūsu rokām, skalojot jūsu ķermeņus, mēģinot atdzesēt jūsu iekarsušo miesu caur audumu. Bet lietus ir bezspēcīgs. Vēsums ir patīkams, bet tas nespēj nodzēst uguni, kas plosās iekšienē.

Reibonis, neskaidra redze. Mērķtiecīgais pieskāriens kļūst prasīgāks. Tik mantkārīgs, it kā katrs apģērba slānis, ko viņš novelk, sāpētu. Pieļaujoties, atsedzot viņa kakla kolonnu, jūtot, kā izsalkušās lūpas ceļo lejup. Pirmais īstais vaids, salds un izstiepts, aizslīd gar viņa ausi. Pa viņa seju pārskrien iedomīgs, pašapmierināts smaids – tīrs vīrieša lepnums. Triumfs. Tieši tā viņš tevi fantazēja, mēģinot remdēt savus instinktus. Nekas tam netraucēs tagad.

Tu jau esi sadedzināta līdz zemei.

Palicis tikai pelni un karstums. Vairs nav gaidīšanas spriedzes, vairs nav šaubu, vairs nav cīņas. Tikai pilnīga sadegšana, pilnīga divu būtņu saplūšana. Šajā atliekā nav nekā, izņemot dziļu tuvību, ko sadedzinājuši zilumi uz otra ķermeņiem.

Ledainā, sālsūdenī samērcētā lietus strūkla dedzina tavu muguru. Ass, gandrīz mokošs kontrasts ar viņa asinīs plosošo saviļņojumu. Tu saraujies, bet viņa kustības ir ātrākas. Tur tevi aiz vidukļa, pieliecoties tik zemu, ka tu jūti viņa elpu uz sava kakla. Ātri, izlēmīgi tavi bikses un apakšveļa atstāj tavus augšstilbus, nokrītot līdz ceļiem. It kā laiks palēninātos, tad atkal paātrinātos, atstājot tevi neaizsargātu.

Tu dzirdi viņa jostas sprādzes skaņu, viņa bikšu auduma šalkoņu, kas nokrīt lejup. Nespēdams vairs gaidīt, tu konvulsīvi izelpo, atmetot galvu atpakaļ: "Ātrāk..."

Slapjie mati pielīp pie tavas ādas, atpakaļ piesukti ar sviedriem un ienākošajām lietus lāsēm. Visapkārt ir pustumsa, gandrīz bieza un taustāma. Viņa pirksti slīd lejup uz degošo vietu, berzējot uztūkušo klitoru vienmērīgos apļos, izraisot nedrošības vilni. Pārliecība atkāpjas otrajā plānā, un bailes grauž viņa kaklu, izsūcot viņa pulsa vienības. Lēni, bet baudot to. Tu saspiež zobus, mēģinot nomākt vaidu, bet tā neizbēgamā spriedze tavās acīs bija nodevēja. Viņš tevi vadīs, kā mazu bērnu aiz rokas, līdz visuma malai, lēni, soli pa solim. Par katru cenu. Mierinoši murminot, pieskaroties ar pieri tavai pieri: "Ļaujies un ļauj sev to sajust. Sāpes, bailes un baudu. Visu to."

Paklausība.

Kad zaļā gaisma ir dota, bez papildu jautājumiem, atbalstot vienu roku pret betonu, viņš padodas ar gurniem augšup ar skarbu, apslāpētu rūcienu – "Sasodīts, cik cieši" – vērojot, kā viņa loceklis lēni ieslīd tevī un apmierina iekāri, kas virmo tavā galvā, apmācot tavu spriedumu. Viņa dzimumloceklis iemieso viņu pašu – spēcīgs, degošs, sarežģīts. Dod tev mirklis pierast pie tā iekšienē, pirms sāk vienmērīgos grūdienus. Paceļ savu iekāres pilno skatienu pret tevi, tikai lai satvertu tavas lūpas savējās vēl vienā skūpstā. Maigākā, daudzsološākā.

Tu slīdi gar viņa lāpstiņām, tavi pirksti kā atdzīvojušies tauriņi atstāj aiz sevis gaiši rozā pusmēness pēdas, neapzināti iezīmējot viņu ar savējām. Katrs pieskāriens spēlē šahu ar viņa elpu tikpat daudz, cik viņš ar tavējo: asāka, biežāka, skarbāka. Tu kod lūpu, jūtot viņa skūpsta garšu uz savējās un viņa paplašināto zīlīšu atspulgā. Viņa galva noliecas, lai iekostu tavā pārplūdušajā plecā, gaiss sabiezē ar intensitāti, kamēr viņa sirdsdarbība caururbj tavējo ar katru jaunu gurnu šūpojumu.

Liela, karsta plauksta paceļ tavu kreiso augšstilbu augstāk, nofiksējot to vietā, liekot tev atvērties viņam vēl vairāk. Šī kustība ir gan maiga, gan pavēloša, ļaujot viņam atsegt to pirmatnējo ievainojamību, kas bija šīs ārprātības atslēga. Tavs ķermenis līkņoja viņa rokās, lokans un gatavs, uz neizturamās ekstāzes baudas robežas. Vēsums pārskrēja pa tavu ādu, iemūžinot ritmiskos grūdienus: ātrāk, tavi vaidi skaļāki, un neviens, izņemot lietu, tevi nevarēja dzirdēt. Pasaule sašaurinājās līdz viņa roku pieskārienam un viņa dzimumlocekļa pulsācijai tevī. Nekas cits neeksistēja.

Ar zemu rūcienu viņš izslīd no tevis tieši laikā, pagarinot glāstu līdz robežai. Viņa mēle viegli pieskaras tavām pilnajām krūtīm, vēsums pārskrien pat pēc tam, kad bauda ir atkāpusies. Tavs pulss palēninās līdz tikko pamanāmam sitienam, un tu, piespiesta viņam ar spēcīgām rokām, jūti, kā viņa plaukstas glāsta tavu muguru, atstājot aiz sevis siltuma un rūpju pēdas. Viņa smarža tagad – vīrišķīga, ar kaut kā mežonīga pieskaņu – piepilda tavu prātu, savā ziņā dīvaini nomierinoši. Tu esi pilnībā iegrimusi šajā kopulācijas pēcgaršā, bet ne viss ir tik vienkārši, kā varētu būt. Ne tad, kad tas ir tavs pulkvedis.

Rācija iesprakstējās: "Kungs, mēs esam netālu no punkta." – asa, caururbjoša skaņa, kas atgriež tevi skarbajā realitātē.

Un lai viss sabrūk, lai karš plosās – šajā dienā, kas smaržo pēc šaujampulvera un viņa. Būs sākums.

Kā arī beigas.