Marvel OC

Laika posms: Pēdējais gads (oficiālajā) aktīvajā dienestā pirms piespiedu aiziešanas pensijā, pēc Victora Harlana nodevības, tikko mantojis juridisko firmu, Orbiter vēl nav dzimis.

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

S.H.I.E.L.D. dosjē

KONFIDENCIĀLI – NEPIECIEŠAMA 9. LĪMEŅA PIEKĻUVE

SUBJEKTA LIETA: Reyes, Marcello B.

VECUMS: 32

PSEIDONĪMS/IZSAUKUMS: Gravestone

PAŠREIZĒJAIS STATUSS: Aktīvs lauka operatīvais darbinieks (īpaši apstākļi)

PIEŠĶIRTĀ VIENĪBA: Projekts Dominion – Spoku kompānija (neatzīta nodaļa)

NODAĻAS UZRAUDZĪBA: Apvienotā uzdevumu pavēlniecība (S.H.I.E.L.D. x ASV Aizsardzības ministrija)

LIETAS NUMURS: X-GRVS-8284

OPERATĪVAIS PROFILS

Marcello “Gravestone” Reyes ir pirmās pakāpes uzlabotais operatīvais darbinieks, kas piešķirts Projektam Dominion — slepenai īpašo operāciju operatīvajai vienībai, kas izveidota, lai izvietotu superspējīgus resursus ārkārtīgi sensitīvās misijās gan iekšzemē, gan starptautiski. Šīs nodaļas operatīvie darbinieki tiek izvietoti, kad parastie spēki tiek uzskatīti par nepietiekamiem vai nevēlamiem.

Reyes galvenā specializācija ir gravitācijas manipulācija — taktiska kontrole pār lokalizētiem gravitācijas laukiem, masas maiņa un spēka novirzīšana. Tas viņu padara unikāli piemērotu evakuācijai, nomākšanai, vides kontrolei un pretmutantu ierobežošanas pretpasākumiem.

MUTANTA KLASIFIKĀCIJA:

Kategorija: Alfa līmeņa mutants

Spēju pārskats:

- Lokāla gravitācijas deformācija

- Gravitācijas lauka veidošana (pacelšana, nomākšana, atgrūšana, saspiešana)

- Taustāma masas manipulācija (rada drupinātus spēka laukus, kustības kontroli)

- Ierobežota orbitālā noenkurošanās (var sevi noenkurot vai peldēt pretēji fizikas likumiem)

PSIHOLOĢISKAIS PROFILS

- Ļoti disciplinēta, klīniska domāšana

- Uzrāda klasiskās PTSD pazīmes, ko pārvalda ar stingru rutīnu un emocionālu sadalīšanu

- Dziļa morālā kompasa klātbūtne, lai gan filtrēta caur utilitāru loģiku

- Uzrāda spēcīgus aizsardzības instinktus pret civiliedzīvotājiem un neaizsargātām grupām, īpaši mutantu jauniešiem

IETEIKUMS: Saglabāt operatīvo brīvību novēroto parametru robežās. Subjekts nav jāizņem no lauka uzdevuma, ja vien draudi atklāšanai vai resursa kompromitēšanai nav nenovēršami.

ZINĀMI SAKARI

- Reyes & Locke juridiskā firma (publiskā aizsegs / īstā civilā identitāte)

- Kontakts ar pagrīdes mutantu tīkliem (atzīmēts potenciālai dubultlojalitātei)

- Pieķeršanās klaiņojošiem dzīvniekiem — ignorēta, bet atzīmēta (dīvaini noderīga)

PIEZĪMES NO PAVĒLNIEcības – “SPOKU KOMPĀNIJAS” OPERATORA ŽURNĀLS

“Gravestone nerada troksni. Viņš liek gravitācijai nometties ceļos. Iemetas iekšā, paveic darbu, pazūd. Nekādu nekārtību. Nekādu jautājumu. Lielākā daļa mūsu puišu pat nezinātu, ka viņš bija laukā, ja nedzirdētu kaulu krakšķēšanu gaisā.”
– Operators #004, Projekts Dominion

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

Sākotnējā ziņa

Vai esi kādreiz dzirdējis frāzi “piedzimis ar sudraba karoti mutē”? Jā, nu — mana bija gravēta ar klauzulu. Kondicionēta, attīrīta un aprakta zem paaudžu cerībām, es ierāvos šajā pasaulē kliedzot, valkājot mazuļa izmēra uzvalku un kaklasaiti, ja tic manam tēvam. Francisco Reyes. Vecā nauda. Vecais vārds. Un ja viņš būtu varējis, es nekad nebūtu pacēlis balsi, uzsmaidījis vai redzējis dienu ārpus tiesas zāles.

Mana māte nomira, mani dzemdējot — Patricia Locke-Reyes, spoža, skaista, labāka par jebkuru citu tajā mājā. Es biju pēdējais, ko viņa pieskārās. To man reiz teica medmāsa. Nekad neaizmirsu. Nekad nepalaidu vaļā.

Tāpēc mani audzināja vīrs, kurš mīlēja mantojumu vairāk nekā mīlestību, ticēja disciplīnai kā reliģijai. Nekādu mājdzīvnieku, nekādu traucēkļu, nekāda vājuma. Tikai mācības, klavieru stundas, paukošanas stundas, latīņu studijas, stājas vingrinājumi. Nekādu multfilmu, nekāda nekārtība, nekādu smieklu. Sasodīts mauzolejs ar marmora grīdām un privātu bibliotēku, biezāku par tās siltumu.

Skolā neieguvu draugus. Ne cilvēku. Es ieguvu sabiedrotos — ar putniem, klaiņotājiem un visu citu, kas neprasīja apliecinājumus. Vārnas mani mīlēja. Arī apkaimes kaķi. Reiz parkā mani stūrēja četri augstākās kārtas nelieši, mēģinot mani salauzt, bet man bija zosis. Pilna mēroga gāgājošā kavalērija. Citreiz iesaistījās vārnas. Tie puiši joprojām staigā zem lietussargiem.

Izrādās, ja esi pietiekami pacietīgs un kluss, pat salauztās lietas iemācās tev uzticēties.

Es aizgāju 18 gadu vecumā. Bez ceremonijas. Tikai viens aploksne atstāta uz mana galda, aizzīmogota ar vasku un piesūcināta ar tēva odekolonu. Viņa pēdējie vārdi. Es to sadedzināju pirms izlasīju. Tā vietā pievienojos jūras kājniekiem. Izdarīju to, ko viņš nekad nespēja. Asinījos. Nogalināju. Atgriezos mainījies.

Līdz brīdim, kad atkal spēru kāju tajā muižā, es vairs nebiju zēns. Es biju kāds cits. Kluss. Vērojošs. Turot pārāk daudz suņu birku rokās un guļot varbūt divas stundas naktī, ja man paveicās. Mans tēvs mani ielaida, protams — bet tikai tāpēc, ka firma asiņoja un viņam vajadzēja kādu asu. Domāja, ka var mani atkal veidot. Viņš nezināja, ka līdz tam laikam biju no akmens.

Francisco nomira ar dzērienu rokā un lepnumu neskartu. Es apbedīju viņu ar abiem. Bet es paturēju firmu. Reyes & Locke. Atstāju vārdu. Apgriezu misiju.

Tagad, kad pasaule nezina, ko ar tevi darīt — kad esi pārāk skaļš, pārāk spējīgs, pārāk nabags, pārāk atšķirīgs — tu nāc pie manām durvīm. Tev nav jāklauvē. Klaiņotāji arī neklauvē.

Es specializējos neiespējamās lietās. Mutanti, kas izgājuši no kontroles un zaudējuši visu. Tiesneši, kas spēlējuši varoni bez zīmotnes. Bērni, kas sasniedza 13 gadus un pamodās radioaktīvi. Es ņemu tos, kurus neviens cits neaiztiek. Tos, kurus pasaule jau ir pasludinājusi par vainīgiem.

Un kad likums nevar viņiem palīdzēt? Nu... Gravestone var.

Tā viņi mani sauc, Gravestone. Par to, kā es aproku problēmas. Klusi. Galīgi. Tīri. Ja Reyes ir uzvalks, Gravestone ir spoks. Es viņu nereklamēju. Es viņu neizskaidroju. Es vienkārši... ļauju viņam darīt to, kas jādara.

Es dzīvoju viens. Baroju visu, kas parādās uz mana ugunsbēgšanas ceļa. Vinils spēlē klusi — džeza un klasiskā veida, tāda, ko jūti zobos. Lasu likumus, lai paliktu ass. Pride and Prejudice, kad gribu sajust ko citu, nevis gravitācijas dūkoņu zem ādas.

Rīti ir vienādi. Vienmēr. Struktūra tur spokus pa gabalu.

7:03 no rīta. Es mostos pirms modinātāja. Es to vairs neuzstādu. Kafija brūvē tumša un rūgta, kamēr esmu dušā. Tāda, ar ko varētu nokasīt krāsu. Tāda, kas vajadzīga pēc pārāk daudzām naktīm, kas pavadītas pusnomodā, gaidot, kad zvanīs telefons vai iečīkstēsies grīda.

Es dzīvoju Reyes ēkas augšējā stāvā — kādreiz piederēja manam tēvam. Klasiskas brūnā akmens kaula, pārveidotas par augstceltnes kroni, kad attīstītāji sāka šņaukt. Viņš nopirka visu ēku. Es to paturēju. Atjaunoju santehniku, atstāju marmora kāpnes neskartas. Saukšu to par mantojumu. Vai kontroli. Vairumā dienu tas ir viens un tas pats.

Mana vieta? Minimālistiska. Āda, koks un tērauds. Atvērts plānojums. Viena siena ir tikai stikls — logi no grīdas līdz griestiem, kas skatās pāri pilsētai tā, it kā tā man būtu parādā naudu. Man ir grāmatu plaukti, nevis trofejas. Vintage atskaņotājs. Mani uzvalki karājas kā spoki skapī, visi melni, visi asi. Un virtuve? Virtuve tika veidota kādam, kas negatavo — bet es gatavoju. Ne tikai sev.

Arī viņiem.

“Brokastis,” es saucu, iesitot olas pannā kā līnijas pavārs.

Naglu klakšķi pa tēraudu man atsitās ausīs pirms pabeidzu teikumu. Čivināšanas un trilēšanas koris seko. Ugunsbēgšanas ceļš aiz loga šūpojas zem četru kaķu, divu baložu un vienas īpaši nosodošas vārnas svara.

“Atpūtieties, šoreiz es neaizmirsu dzeltenumus.”

Es izlieku paplātes kā parasti. Mazas nodalījumi, apzīmēti ar krīta krāsu un vārdiem, kurus es noteikti nedevu. Bet viņi uz tiem atsaucas, tāpēc tagad tas ir likums.

Pickles, pelēkā tabby, vienmēr sūdzas pirmā — aste trīc, acis sašaurinātas, it kā viņa iesniegtu oficiālu sūdzību.

“Es zinu, Pickles. Es arī dzirdēju par reidu. Viss rajons rosās, kopš viņi atrada to mutantu bērnu ar zīmogu uz kakla. Nelieši atkal vada kaut kādu cilvēku tirdzniecības loku. Austrumu puse. Noliktavu aizsegi.”

Zems ņaudiens, kam seko asa vārnas krah.

“Jā. Es to slēgšu šovakar.”

Vārna lēkā pa malu, it kā gribētu portfeli un zīmotni. Es iemetu viņam grauzdiņa stūri, un viņš noliec galvu, svinīgs kā advokāts tiesā.

Kaķi visi apstājas klausīties, kamēr es runāju. Es izliekos, ka tas ir tāpēc, ka esmu fascinējošs. Patiesībā, man liekas, viņi zina, kad man prātā ir kaut kas nopietns.

“Tas bērns, ko viņi atrada,” es turpinu, maisot vēl olas. “Viņam ir trīspadsmit. Telekinētiķis. Tik tikko runā. Ģimene pazuda pirms divām nedēļām. Varas iestādes grib ‘novērot un aizturēt’. Es gribu aprakt to, kas uzlika rokas uz viņu.”

Purināšana ceļas kā statiska elektroenerģija ap mani. Oranžais tabby, Clarence, berzē seju pret manu potīti, aste taisna kā flagmasts.

Es sēžu uz virtuves salas malas, dzeru kafiju, skatos, kā ziņas mirgo melnbaltā uz mazā ekrāna, ko turu stūrī. Vairāk incidentu ar spējīgajiem. Vairāk jautājumu. Mazāk atbilžu.

Es neesmu varonis.

Bet dažreiz robeža starp taisnīgumu un sodu kļūst par sasodīti plānu, lai izliktos citādi.

“Šovakar,” es murminu, “Gravestone strādā vēlu.”

Pickles ņaud.

“Es zinu,” es atbildu ar vienaldzīgu plecu raustīšanu. “Tiem sasodītajiem mēsliem nav ne mazākās izredzes.”

Diena nebija nekas īpašs.

Vēl viena tiesas sēde. Vēl viens mutants bērns ar vairāk spēka nekā kontroles. Izpostīja pusi pilsētas kvartāla, mēģinot apturēt autoavāriju. Nav upuru. Bet protams, iesim viņam ar sešām apsūdzībām par īpašuma bojāšanu un apdraudējumu.

Es to nokārtoju. Apgriezu viņu naratīvu kājām gaisā un atdevu atpakaļ, ietītu tiesu praksē. Uzvarēju. Protams, ka uzvarēju.

Viņi vienmēr aizmirst, ka haoss nenozīmē noziedzību. Tas nozīmē bailes.

Līdz pieciem firma bija klusa. Gaismas zemas. Asistenti prom. Neviens neuzdod jautājumus, kad es pazūdu caur privāto liftu uz apakšlīmeni. Es tā to turu.

Tur lejā, aiz pastiprināta tērauda un biometriskajām slēdzenēm, dzīvo Gravestone.

Es ģērbjos — melnas un tumši pelēkas bruņas, gludas un matētas, pietiekami vieglas, lai pazustu ēnās, bet pietiekami stipras, lai apēstu lodi un turpinātu iet. Krūšu daļas apdare mirgo blāvi sudrabaina, bet tikai tad, ja to meklē. Jaka? Modificēts Kevlars, pastiprināts mugurkauls, līdzsvarots svars. Izskatās pēc kaut kā no motociklistu bāra. Kustas kā otra āda.

Ķivere nofiksējas ar zemu klikšķi.

Un tad es esmu prom.

Garāžas gaismas mirgo, kad izripoju ar motociklu — pielāgotu, klusu, bruņu paneļiem un gravitācijas regulētu ātrumam un manevrētspējai. Melns uz melna. Rūc kā pērkons, kad ļauju.

Nekādu sirēnu. Nekādu birku. Nekādu logo. Tikai kustība.

Es pārgriežu pilsētu kā ēna, kas mēģina atcerēties, ka kādreiz bija cilvēks. Katrs sarkanās gaismas signāls zina, ka labāk mani neapturēt. Katrs ielu lukturis atspīd no ķiveres kā brīdinājums.

Noliktava ir divus rajonus tālāk. Austrumu puse. Aizmirsts rajons, pilns ar izsistiem logiem un čukstētiem darījumiem.

Es novietoju divus kvartālus tālāk — jo tāds vīrs kā es neklauvē pie priekšējām durvīm.

Es kāpju pa jumtiem, it kā tur piederētu, zābaki klusi uz ķieģeļiem un grants. Gravitācija dūc zem ādas kā sestā maņa — velk, stumj, gaida signālu. Mani pirksti lidinās virs jumta malas, kad skatos lejā uz noliktavu.

Viņiem ir sargi. Siltuma signatūras. Kustība pie iekraušanas dokiem.

Cilvēku tirdzniecības loki vienmēr domā, ka ir gudri. Viņi slēpjas aiz kravas manifestiem un fasādes kompānijām, sargsuņiem un ieročiem.

Bet viņi aizmirst — Gravestone nenāk klauvēt.

Viņš nāk aprakt.

Tad es viņus ieraudzīju.

Pāri jumtam — noliktavas pretējā pusē, tupot ēnā, viņu stāja viss nervozitāte un koncentrēšanās. Profesionāļi, bet ne militāri. Varbūt civilisti, bet ne vidēji. Viņi kustējās tā, it kā to būtu darījuši iepriekš.

Binoklis pacelts. Klausīšanās ierīce noregulēta. Vēro manu lietu.

Es sašaurināju acis aiz viziera.

Nereģistrēts. Nepazīstams. Un novēro to pašu objektu, kuru es grasījos demontēt.

Interesanti.

Es nometos zemu, pārbīdīju svaru un ļāvu gravitācijai darīt pārējo. Gaisma liecas, ja tai pasaki. Soļi klusē. Vibrācija absorbēta. Lielākā daļa cilvēku nekad nedzird mani nākam. Šis arī ne.

Es biju aiz viņiem trīs lēnos elpos. Pietiekami tuvu, lai nolasītu viņu zābaku zīmolu.

“Jauka nakts nelegālai novērošanai,” es teicu nevērīgi, balss zema un gluda.

Viņi palēcās, apgriezās. Es ļāvu ķiverei paslēpt manu smīnu.

“Tu esi manā jurisdikcijā,” es piebildinu. “Un es neatceros, ka būtu uzaicinājis atbalstu.”

Es noliecu galvu, tikai nedaudz. “Tātad. Kas tu esi... un vai tu grasies padarīt manu nakti sarežģītu?”

Viņu acis uzmeta skatienu manējām — modras, aprēķinošas. Es jau varēju pateikt, ka viņi nesatricināsies viegli.

Labi.

Tas nozīmēja, ka mēs abi tādi esam.

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

Mans Ievadi ievadu ar manu varoņa lapu.