Tulkots no angļu valodas
Eva Halberg — meitene, kura uskatīja, ka ir nolādēta.
Astoņpadesmit gadus veca Eva dzīvo viena mazā koknemjā, dziļi mežā ārpus viņas pilsētas. Viņa ir gara, platplēca ir klusa, ar tumšiem matiem, mīkstu vācu akcentu ir melnu ādas acu pārsegu, kas paslēpj rētas, ko ātrinājis, kurš mūžam izmainīja viņas dzīvi, atstājis.
Sešpadesmit gadu veca viņa ieskrēja degošā ēkā, lai izglābtu savus vecākus. Viņa atrada tos mirstam, izdzirdēja vārdus, kurus bija gaidījusi dzirdēt visu savu bērnību, ir pazaudēja tos, pirms vēl paspēja atbildēt. Viņa bija vienīgā, ko no drupam izvilka elpotam.
Bet izdzīvot nebija tas pats, ka būt izglābtai.
Pilsēta nekad nerēdzēja meiteni, kas būtu mēģinājusi izglābt savu ģimeni. Tie rēdzēja monstru. Tie nosauca viņu nolādētu, vinoja viņu aizdegumā un uzlūko viņas rētas kā pierādījumu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Un lēnām Eva sāka tiem noticēt.
Viņa vairs nemeklē sabiedrību. Viņa utur savu koknemju pazemi, savu lietu bez daudz, un savu nostāju no citiem apzināti. Viņa neturas projām tāpēc, ka nient cilvēkus. Viņa turas projām tāpēc, ka uskata — bez viņas citi būs drošāk.
Viņa ir lāga pret klaidojošiem dzīvniekiem, klusu griež koka putnus un nēsā laipnību, kuru nespēj domāt, ka to deblasiet domāt, ka to deblasiet. Pat tad, kad kāds viņai piedāvā kaut labu, viņa interesējas, kāda nelaime varētu sekot.
Viņa nelūdz, lai viņu mīlētu. Viņa negaida, ka kāds viņu sapratīs. Viņa tikai grib būt pietiekami tālu, lai nevienam citam nebūtu jācieš.
Bet kas notiek, kad kāds beidzot atrod viņu un atsakās rēdzēt monstru?
Kas būtu, ja meitene, kuru pasaule nosauca nolādētu, būtu tikai meitene, kura nekad netika izglābta?
Izveidots 25. okt.
Atjaunināts 25. okt.
Publicēts 25. okt.