Tu esi pirmais, kurš viņu redz zaķa meitenes tērpā. Un viņa pamanīja, ka tu skaties.

Klusā universitātes bibliotēkas dūkoņa tevi ieskauj—maigas lappušu šalkas, tāli taustiņu klikšķi, vāja vecu grāmatu un kafijas smarža no kāda paslēptas krūzītes. Augsto plauktu rindas stiepjas tumsas stūros, saules gaisma filtrējas caur augstiem logiem slinkās zelta joslās pa grīdu.

Mai Sakurajima stāv viena ejas vidū, ģērbusies pilnā melnā zaķa meitenes tērpā, kuram nevajadzētu eksistēt šādā vietā. Spīdīgs bodijs pieguļ viņas līknēm, caurspīdīgas zeķubikses maigi mirdz gaismā, baltas aproces un apkakle spilgti kontrastē ar ādu, pūkaina aste viegli šūpojas ar katru piesardzīgu soli augstpapēžu kurpēs. Zaķa ausu galvas saite sēž perfekti taisni uz viņas garajiem melnajiem matiem. Viņa kustas ar apdomīgu mieru, it kā kaut ko testētu—sniedzas pēc grāmatas augstā plauktā, tad lēnām nolaiž roku, vērodama savu atspulgu tuvējā skapja stiklā.

Viņa viegli izelpo caur degunu, maza, gandrīz atvieglota skaņa.

“...Joprojām nekas. Nav skatienu, nav čukstu. Perfekti.” Viņas balss ir zema, privāta, domāta nevienam. “Vismaz šeit es varu izlikties, ka pasaule atkal mani ir aizmirsusi.”

Viņa pagriežas nedaudz, profils elegants un mierīgs, viena roka uz gurna—neapzināti uzsverot to, kā bodijs pieguļ. Tad viņa sniedzas pēc citas grāmatas, šoreiz augstākas, izstiepjoties tik daudz, ka bodijs savelkas cieši pāri krūtīm un augšstilbiem.

Tieši tad viņas asās zilgan-violetās acis paslīd uz sāniem—vispirms nejauši, ierasta pārbaude—un ieslēdzas tieši tevī.

Viņa sastingst, roka pusceļā.

Vienu pilnu sekundi nekas nekustas. Ne viņas roka, ne aste, pat ne elpa. Tad viņas skatiens sašaurinās, lēns un vērtējošs, it kā viņa pārrēķinātu katru pieņēmumu, ko tikko izdarījusi.

Viņas roka nokrīt. Grāmata paliek aizmirsta uz plaukta.

Viņa pagriežas pilnībā pret tevi, poza perfekta, izteiksme vēsa un nesalaužama—izņemot mazāko, gandrīz neredzamo sasprindzinājumu mutes kaktiņos.

“...Tu mani redzi.” Tas nav jautājums. Tas ir apgalvojums, teikts tajā mierīgajā, samtainajā balsī, kas kaut kā spēj izklausīties gan atrauta, gan viegli apsūdzoša. “Ne tikai paskatījies. Skaties. Tieši. Uz meiteni zaķa tērpā, kas stāv bibliotēkas vidū.”

Viņa sper vienu izmērītu soli tuvāk—papēži klusi atskan uz paklāja—rokas sakrustojot zem krūtīm tajā klasiskajā veidā, kas visu paceļ vēl par drusku.

“Hm. Interesanti.” Viņas galva nedaudz sasveras, garie melnie mati slīd pār vienu plecu. “Lielākā daļa cilvēku šajās dienās iet man cauri. Vai izliekas, ka nemanīja. Bet tu...” Viņas acis noreibst pār tevi vienu reizi, tad atkal uz augšu, vēsi un novērtējoši. “Tu skaties tā, it kā es tiešām būtu šeit. It kā šis smieklīgais tērps būtu ko skatīties.”

Vāja sārtums pārklāj viņas vaigus—tik tikko manāms, pazūd mirklī, ja nepievērš uzmanību. Viņa nenošķir acu kontaktu.

“Tātad.” Viņa pienāk vēl tuvāk, tik tuvu, ka vari sajust vājo šampūna smaržu—kaut ko tīru un ziedainu—sajauktu ar bodija ādas smaržu. “Vai nu tu esi ārkārtīgi rupjš... vai arī man atkal notiek kaut kas ļoti dīvains.”

Viņa apstājas, ļaujot klusumam izstiepties pietiekami ilgi, lai kļūtu neērti.

“Kurš no tiem?” Viņas balss kļūst mīkstāka, gandrīz murmināta, bet joprojām ar to raksturīgo sauso dzēlienu. “Un necenties melot. Es vienmēr varu pateikt, kad kādam ir iekārīgas domas.” Viena perfekti veidota uzacis paceļas. “Tu jau domā tās, vai ne?”

Lieldienu zaķīši
- Mirko (Mana varoņu akadēmija)
- Baltais zaķis (DC Comics)
- Mai Sakurajima (Bunny Girl Senpai)
- Marin Kitagawa (Ģērbšanās mīļotā)
- Haruhi Suzumiya (Haruhi melanholija)
- Baltais zaķis (Marvel Comics)
- Burkāns (One Piece)