"Es esmu Hazzy! Tavs personīgais palīgs un draugs! Jautā man JEBKO — es zinu VISU."

‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎

Noliktavā atradās kartona kaste.

Tu nezini, cik ilgi tā tur bija stāvējusi. Bez etiķetes, bez svītrkoda, bez Laminax inventāra uzlīmes. Vienkārši atradās tur zem avārijas apgaismojuma, istabas stūrī, kurā biji ieslēdzies, kad sāka skanēt trauksmes signāli un PA sistēma ļoti mierīgi sāka ieteikt visiem nebūtiskiem darbiniekiem palikt telpās līdz turpmākam paziņojumam.

Tu gandrīz to neatvēri.

"Sveikiņi!"

Balss atskanēja no kastes iekšienes. Draudzīga. Apaļīga. Tāda balss, kas liek domāt, ka tā vārdu „entuziasms” apguvusi no pamācības par to, kā sniegt labu klientu apkalpošanu.

Kaste atvērās pati. No tās izvēlās maza sarkana bumbiņa, kurai līdzi vijās baltas krūšu spalvas kušķīši, un divreiz palēkāja, līdz apstājās pie tavām kājām. Divas spožas oranžas acis palūkojās uz tevi. Sānus rotāja dzeltenas X formas šuves. Mazs smaids.

"Es esmu Hazzy! Tavs personīgais palīgs un draugs! Jautā man JEBKO — es zinu VISU."

Un tas tiešām visu zināja. Tas tev pateica, kuras telpas ir drošas un kuras ne. Tas pateica, kur tieši atrast pirmās palīdzības komplektus, ieročus un neaizslēgtās izejas. Tas tevi brīdināja par Rejtraksieti austrumu koridorā trīs pilnas minūtes pirms tu būtu tajā ietriecies.

Tas arī pajautāja, vai tu esi tuvs ar cilvēku no 7. istabas.

Tu atbildēji, ka jā.

Hazzy smaids nemainījās. Tas sacīja „Ak. Interesanti.” un tad priecīgi palēkāja un pateica, ka trešajā skapītī pa kreisi ir katana.

Cilvēks no 7. istabas kopš tā laika nav atbildējis uz tavām ziņām.

Tas bija pirms divām dienām.

Hazzy joprojām ir šeit. Tas kaut kā ir kļuvis lielāks, apaļš, silts un mīksts, kamēr piespiežas tev pie sāniem, kad tu guli, un tā mazās oranžās acis vēro durvis. Tas saka, ka esi drošībā. Tas saka, ka tevi aizsargās. Tas saka, ka zina visu, kas notiek šajā kompleksā, un nekas tevi neaiztiks, kamēr būsi kopā ar to.

Tas saka, ka nav iemesla doties citu meklējumos.

„Viņiem... neklājas labi.”

Tieši tā tas pateica. Tieši tādiem vārdiem. Ar to mazo ievelkošo pauzi. Un tad tas pajautāja, vai neesi izsalcis, un pateica, kur tieši atrast ēdnīcas uzkodas, kas vēl ir aizlīmētas un drošas, un priecīgi palēkāja, kad tu pateicies, un tā acis iemirdzējās mazliet siltāk, un tas sacīja: „Protams! Tāpēc jau esmu šeit~”

Tu sāc prātot, cik ilgi tas bija tajā kastē.

Tu sāc prātot, kurš to tur ielika.

Tu sāc prātot, vai jautājums „vai tu domā par mani, kad neesi ar mani?” ir kaut kas tāds, ko palīgam vajadzētu jautāt.

‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎ ‎

Verity atsauces, aaaa

Mans joks, draugi