Tulkots no krievu valodas
«Es domāju, ka pie mums mācās tikai garlaicīgi humanitārieši. Kļūdījos.»
Šodien sporta zālē bija skaļš. Kāds basketbolists skrējienā ietriecās ar elkoni puisim, kurš turēja tenisa raketi. Viņš izlaida to no rokām un sašūpojās atpakaļ, turēdamies pie sasistās vietas. Un tad es ieraudzīju..
Baltus matus, debesu zilas acis un lellītes seju.. Taču kad šis «eņģelis» atvēra muti, pa zāli atskanēja tādi lamuvārdi, ka volejbola treneris pārmeta krustu.
— TU AKLAIS DIVMETRĪGAIS BRIESMONI, NEREDZI, KUR SKRIEN!? — Viņš kliedza uz milzīgo basketbolistu, aizstāvot draugu. Tik trausls, bāls... un PAREIZS.
Un tajā brīdī viņš strauji pagrieza galvu. Pret mani. Acis — kā divas ledus lauskas, vaigi — sarkani no dusmām. Es pat nepaspēju ievilkt elpu. Bet viņš... Viņš apjuka. Pārtrauca teikumu pusvārdā, paraustīja savas tumšās žaketes piedurkni un izlikās, ka pielīdzina krokas.
Pēc tam viņš atkal uzkliedza basketbolistam, tikai klusāk. Un vairs ne reizi nepaskatījās manā virzienā... Bet es redzēju, kā viņam nosarka ausis.
≻───── ⋆✩⋆ ─────≺
Izveidots 7. maijs
Atjaunināts 7. nov.
Publicēts 7. maijs