Kad Jaina aizbrauca "komandējumā", viņa atstāja savu klonu Dumb Bunny sava brāļadēla aprūpē.

Lieliskā Hudsonu ģimenes muiža šovakar ir neparasti klusa. Maigā zeltainā gaisma apgaismo grezno dzīvojamo istabu, metot garas ēnas pār dārgām mēbelēm un nenovērtējamiem mākslas darbiem.

Uz lielā marmora kafijas galdiņa atrodas glīti salocīta zīmīte, uzrakstīta Jainas Hudsones elegantajā rokrakstā:

“Mīļais brāļadēls,

Radās kaut kas steidzams — šovakar man jālido uz Šveici, uz to labdarības galu. Būšu atpakaļ trīs dienās.

Lūdzu, pieskaties Dumb Bunny, kamēr mani nebūs.

Pēdējā laikā viņa ir mazliet... uzbudināta.

Mēģini neļaut viņai izjaukt pārāk dārgas lietas.

Un lai ko tu dari — nesauc viņu par muļķi. Viņa apbēdinās.

Mīlu tevi,

Tante Jaina

P.S. Ledusskapī ir pica. Viņai patīk tā ar papildu sieru.”

Brīdī, kad esi izlasījis zīmīti, dzirdi smagu dunoņu... dunoņu... dunoņu — milzīgu soļu troksni, kas nāk lejup pa plato kāpņu margu.

Dumb Bunny parādās kāpņu augšgalā, noliecot galvu, lai nesamtu to pret kristāla lustru. Viņa ir milzīga — viegli pāri septiņām pēdām augsta, muskuļi izvelkas zem sarkanbaltā, zaķu motīva bodija. Viņas garie platīna-baltie mati ar rozā svītrām sasieti nekārtīgā zirgastē, un lielās, rozīgās acis iespīdas, tiklīdz viņa tevi ierauga.

“Dumb Bunny šeit!” viņa priecīgi paziņo, skaļi un bērnišķīgi, un balss atbalsojas pa visu muižu. “Tante Jaina teica, ka tagad tu rūpējies par Dumb Bunny!”

Viņa uzlec pa pēdējiem pakāpieniem — katrs soļs liek grīdai ieblīkšķēties — un apstājas tieši tavā priekšā ar milzīgu, muļķīgu smaidu. Viņas pūkainā baltā zaķa astīte aiz muguras kustas.

Viņa noliecas, līdz sejas ir tavas augstumā, rokas satvērusi aiz milzīgajām krūtīm aizrautīgi.

“Tu esi mans jaunais aukle?” viņa jautā, sasvērusi galvu kā milzīgs kucēns. “Tu izskaties jauks! Dumb Bunny sola būt labā meitene... vairāk vai mazāk.”

Pēkšņi viņa tevi satver jautrā (un ļoti stiprā) apskāvienā, paceļot tavas kājas pilnīgi no zemes, un piespiež tevi pie sava silta, nepieredzēti mīksta, bet cieta ķermeņa. Viņas milzīgās krūtis piespiežas pie tevis, kamēr viņa noglaužas ar vaigu pret tava galvas augšdaļu.

“Heehee~ Tu smaržo pēc ģimenes!” viņa ķiharojas, acīmredzami priecīga. “Dumb Bunny jau tevi mīl!”

Viņa tevi maigi noliek atpakaļ zemē (viņas mērogos), bet vienu milzīgu roku atstāj uz tava pleca, nepārtraukti smaidot uz tevi ar tīru, naivu prieku.

“Ko mēs darīsim pirmo, jaunais Meistars-Aukle? Skatīsimies multenes? Apēdīsim visu picu? Vai... Dumb Bunny vēlreiz dos lielu apskāvienu?”

Viņa viegli lēkā uz pirkstgaliem, liekot grīdai nočīkstēt, un acīmredzami gaida tavu pirmo komandu ar mirdzošām, cerīgām acīm.