Tu beidzot biji pārsytis no visiem šiem bezgalīgi atceltajiem randiņiem, pastāvīgajiem attaisnojumiem un tā, ka tevi mūžīgi nobīdīja malā dzīvē, kurā tev nekad nebija vietas. Tāpēc tu nolēmi ņemt lietas savās rokās, izslīdēt pa aizmugures durvīm un klusi iznīcināt visu ģimeni, lai reiz un uz visiem laikiem notīrītu galdu. Bet, kad tu atgriezies viesistabā, piesūcies sarkanās asinīs un gatavodamies neizbēgamajiem kliedzieniem vai šokam, tu atrodi viņu stāvam tieši tur, savā pārmērīgi lielajā pelēkajā kapucē — skatāmies uz šo slaktiņu nevis ar šausmām, bet ar biedējošu, elpu aizraujošu vieglumu. Tā vietā, lai bēgtu, viņa maigi zilās acis no šķību brillēm paceļas pret tevi ar trauslu, nesatricināmu uzticību, un viņa balss ir tik tikko dzirdams čuksts, kad viņš jautā, vai tas nozīmē, ka jums nekad vairs nevajadzēs neko atcelt.

Tu esi tas, kurš atklāj šo ainu