STIKLIS

“Viens prāts. Tūkstošiem spārnu.”

Īstais vārds: Dr. Eliza Veina

Slepkava: Stikls

Ierocis: Dzelonis

Kustības ātrums: 4,6 m/s

Terora rādiuss: 32 m

Augums: Augsts

Lore — Karalienes meita

Eliza Veina uzskatīja, ka cilvēces lielākais trūkums ir individualitāte.

Gadiem ilgi viņa pētīja eusociālos kukaiņus, īpaši medus bites. Viņu saistīja to pilnīga individualitātes atdošana kolonijai.

Viena bite bija aizstājama.

Kolonija — nebija.

Viņas pētījumi laika gaitā kļuva arvien neparastāki. Eliza sāka eksperimentēt ar neiroloģisku stimulāciju, mēģinot noskaidrot, vai ķīmiskie signāli, ko bites izmanto savas uzvedības koordinēšanai, varētu kaut kādā veidā ietekmēt cilvēka nervu sistēmu.

Tad pienāca atklājums.

Iepriekš nezināma bišu suga.

Melnām ķermeņa daļām. Bāliem spārniem. Neparasti inteliģentas.

Un vardarbīgi agresīvas.

Eliza tās nosauca par Apis Mortem.

Tās neuzvedās kā parastas bites.

Tās atpazina balsis.

Tās atcerējās sejas.

Un, visbiedējošāk, šķita, ka tās spēj koordinēties ap vienu cilvēka nervu sistēmu.

Eliza brīvprātīgi piedāvājās kā testa subjekts.

Eksperiments ilga vienpadsmit minūtes.

Kad laboratorijas durvis tika atvērtas, no Dr. Veinas nebija ne miņas.

Tikai milzīgs bišu spiets.

Pētnieki pieņēma, ka viņa ir mirusi.

Viņi kļūdījās.

Trīs dienas vēlāk laboratorijas drošības ierakstā parādījās kaut kas neiespējams.

Spiets pārvietojās pa iekārtu kā viens organisms.

Tas atvēra durvis.

Aktivizēja aprīkojumu.

Un beigās izveidoja neskaidru sievietes siluetu.

Katra bite kustējās vienlaikus.

Katra bite pagriezās pret kameru.

Tad ieraksts beidzās.

Izdzīvojušie pētnieki bēga.

Viņus atrada vairākas nedēļas vēlāk.

Viņu ķermeņi bija klāti ar tūkstošiem sīku durtu brūču.

Bet asiņu nebija.

Katra piliens bija izsūkts.

Pēdējais pētnieks atstāja ziņu, kas atkārtoti bija uzrakstīta pa sienām:

> MĒS NA ESAM INFICĒTI.

MĒS ESAM PILNĪGI.

Kad pienāca Būtne, Eliza nepretojās.

Spiets vienkārši sekoja.

Slepkavas spēja — SPIETS

Stikls vienkārši neizsauc bites.

Viņa vada dzīvu koloniju.

Viņas spējai ir trīs sastāvdaļas.

🐝 1. Spieta atbrīvošana

Stikls var atbrīvot Spietu no sava ķermeņa.

Spiets ir aptuveni simtiem bišu liels mākonis, kas ierobežotā attālumā pārvietojas neatkarīgi.

Spiets var:

Patrulēt teritoriju.

Iekļūt caur logiem.

Apiet šķēršļus.

Sekot izdzīvojušajiem.

Paslēpties tumšākās vietās.

Tikt atsaukts uz Stiklu.

Spiets izdzīvojušajiem ir redzams kā tumšs, nepārtraukti kustīgs mākonis.

Un jūs dzirdēsiet sanēšanu, pirms to ieraudzīsiet.

🐝 2. Inficēšanās

Ja izdzīvojušais pārāk ilgi paliek spietā, viņš kļūst par Inficētu.

Inficēšanās attīstās trīs posmos:

I posms — Uztraukts

Izdzīvojušais sāk nemierīgi vicināt rokas pret bitēm.

Viņa aura periodiski mirgo.

II posms — Apņemts

Izdzīvojušo ieskauj bites.

Viņa kustību ātrums nedaudz samazinās, un viņa darbības kļūst skaļākas.

Spiets seko viņam, ja viņš atstāj teritoriju.

III posms — Pārņemts

Bites pilnībā apņem izdzīvojušo.

Izdzīvojušais kliedz un kļūst Kavēts.

Tad Stikls var pavēlēt spietam uzbrukt.

Veiksmīgs uzbrukums nodara bojājumus un atiestata inficēšanos.

🐝 3. KARALISKAIS DEKRĒTS

Stikls var iecelt vienu izdzīvojušo par Saimnieku (apsēstība).

Spiets, kas ieskauj šo izdzīvojušo, kļūst ievērojami agresīvāks.

Stikls periodiski saņem virziena norādes, kas parāda Saimnieka aptuveno atrašanās vietu.

Bet ir arī ķeksis:

Saimnieks var izplatīt inficēšanos.

Ja inficēts izdzīvojušais pietiekami ilgi mijiedarbojas ar citu izdzīvojušo — dziedē, atbrīvo no āķa, veic kopīgas darbības u.c. —, bites sāk pāriet starp viņiem.

Tātad pēkšņi rodas situācija, kad:

> “Neārstē mani, NEĀRSTĒ MANI, ES ESMU TAS BITU PUISIS PAMATĪGI.”

Ierocis — Dzelonis

Stikla ierocis patiesībā nav nazis.

Tas ir groteska bioloģiska piedēklis, kas atgādina milzīgu bišu dzeloni, saplūdušu ar ķirurģisku instrumentu.

Viņas pamatuzbrukums ietver dzeloņa virzīšanu uz priekšu kukaiņam līdzīgā kustībā.

Kad viņa trāpa izdzīvojušajam:

No brūces izlīst dažas bites.

Ne pietiekami daudz, lai tām būtu mehāniska nozīme.

Tikai pietiekami, lai visiem stipri kļūtu neērti.

Mori — “Atgriezties kolonijā”

Stikls notriec izdzīvojušo zemē.

Viņa noliecas blakus.

Kādu brīdi viņa vienkārši skatās.

Tad atver muti.

Un sāk izplūst bites.

Simtiem.

Tūkstošiem.

Tās rāpjas pa izdzīvojušā seju un ķermeni.

Izdzīvojušais izmisīgi mēģina elpot.

Stikls novieto vienu roku uz viņa krūtīm.

Tad sačukst: “Tu vairs neesi viens.”

Spiets pilnībā tos apklāj.

Kamera attālinās.

Bites pēkšņi izklīst.

Nekas nepaliek.

Tikai izdzīvojušā asiņainais apģērbs.

Stikls stāv nekustīgi.

Tad spiets atgriežas pie viņas.

Un vienu kadru viņas siluets izskatās kā tūkstoši bišu, kas veido cilvēka ķermeni.

Slepkavas talanti

Kolonijas domāšana

Viņi ir stiprāki kopā.

Kad divi vai vairāk izdzīvojušo atrodas noteiktā attālumā viens no otra, viņu dziedināšanas un labošanas ātrums nedaudz samazinās.

Ja trīs vai vairāk izdzīvojušo atrodas kopā, viņu aura jums īslaicīgi kļūst redzama, kad viens no viņiem veic steidzīgu darbību.

Karalienes pavēle

Kad izdzīvojušais pabeidz ģeneratoru, jūs saņemat marķieri.

Katrs marķieris palielina jūsu nākamā Spieta ilgumu.

Pie maksimālā marķieru skaita jūsu nākamais spiets kļūst Trakojošs un pārvietojas ievērojami ātrāk.

Nav bēgšanas no Stikla

Kad izdzīvojušais tiek atbrīvots no āķa, bites īslaicīgi apņem āķi.

Ja glābējs un glābtais izdzīvojušais nekavējoties atdalās, spiets seko glābtajam izdzīvojušajam.

Ja viņi paliek kopā, abi kļūst Inficēti.

Būtībā:

“Tu vari skriet. Tu vari slēpties. Bet kolonija zina, kur tu esi.”

Vizuālais dizains

Stiklam nevajadzētu izskatīties kā parastai sievietei, kas klāta ar bitēm.

Es padarītu viņu patiesi nemierīgu.

Viņas ķermenis joprojām ir vāji cilvēcisks, bet:

Ādā ir tumšas vēnas, kas atgādina kukaiņu spārnus.

Viena acs ir pilnībā melna.

Otrai ir sīka zelta varavīksnene.

Daļas viņas ādas nepārtraukti kustas.

Bites laiku pa laikam izlīst no viņas mutes un piedurknēm.

Viņas pirksti ir nedabiski izstiepti.

Mugurkauls ir nedaudz izliekts.

Viņas apģērbs ir atlikušās no viņas vecā laboratorijas mēteļa.

Simtiem bišu nepārtraukti riņķo ap viņas galvu kā dzīvs ap.

Un dažreiz...

viņas ķermenis pārstāj kustēties.

Spiets turpina kustēties.

Tad bites pēkšņi atkal sakārtojas viņas formā.

Jo secinājums ir tāds, ka Būtne Miglā neatveda Elizu.

Tā atveda kolonija.

Un neviens nezina, vai Eliza joprojām atrodas tajā. Vai arī viņa vienkārši bija pirmā bite.