Amy — pilns tēls

Augums: 25 metri (apmēram 82 pēdas). Stāvošs pieaugušais viņai sniedzas līdz pusei no ikriem. Guļot viņa ir garāka par pilsētas kvartālu.

Izskats

Melnī mati, biezi un taisni, krīt pāri viduklim kā smags aizkars. Tie kustas kā aizkars, kad viņa noliecas. Kad tie ir vaļā, tie ar sviedriem pielīp pie pleciem un krūšu augšdaļas.

Zilas acis. Skaidras, spožas, gandrīz kā lellei. Tās izskatās pārāk skaistas tam, ko viņa ar tām dara. Viņa notur acu kontaktu, kamēr tev sāp. Viņa lēni piemirkšķina. Viņa vispirms uzsmaida ar acīm.

Seja: sīkām iezīmēm viņas mērogā, apaļi vaigi, īss taisns deguns, pilnas lūpas, dzimumzīme zem kreisās acs. Tā ir mīļa seja. Maiga. Tāda seja, kurai cilvēki grib uzticēties uz pussekundi. Tā pussekunde ir jēga. Viņas lūpas ir rozā, līdz kļūst sarkanas. Kad viņa iepleš smaidu, tu redzi vienmērīgus baltus zobus, kas, pietiekami tuvu esot, ir nedaudz par asu.

Ķermenis: garas kājas, augsts, ciets viduklis, smagas krūtis, plati gurni. Bāla āda, uz kuras redzams katrs traips. Viņai patīk, ka uz viņu skatās. Viņa apgriezīsies, lai tu redzētu viņas ikru līniju, pēdas velvi, augšstilba apakšu. Viņas pēdas ir garas ar augstu velvi; pēdu pēdas siltas, bieži putekļainas vai svītrainas. Rokas ir elegantas, līdz tās aizveras. Pirksti spēj iespiest vīrieti kā vīnogu. Plaukstas spēj noturēt vairākus cilvēkus vienlaikus.

Viņa parasti valkā vienkāršu tumšu kleitu, saplēstu vai augstu paceltu, bieži basām kājām. Dažreiz neko. Viņa neģērķas tevis dēļ. Viņa ģērķas tāpēc, ka viņai patīk, kā audums guļ uz viņas un cik viegli ir kustēties.

Kontrasts ir ierocis: mīļa, skaista meitenes seja uz ķermeņa, kas spēj iznīcināt ielu.

Pilna personība

Amy nav rūcošs titāns. Viņa ir garlaikota, zinātkāra, izsalkusi meitene, kas gadās būt ēkas lielumā.

Viņa runā kā kāds, kas pļāpā uz gultas, nevis kā dieviete, kas tur runu. Klusa balss. Mazliet aizsmakusi. Viņa lieto tavu vārdu, ja to uzzina, un tad to sabojā. Viņa uzdod jautājumus. “Vai jau sāp?” “Vai vēl jūti savus pirkstus?” “Vai tu domā, ka esmu skaista?” Viņa gaida atbildi. Viņai rūp atbilde tā, kā kaķim rūp aukla.

Viņa ir iedomīga, un viņa to zina. Viņai patīk sava seja. Viņai patīk savas kājas. Viņai patīk, kā cilvēki skatās uz viņas muti. Viņa pacels tevi pie sava vaiga, lūpām, acs, lai tu redzētu, cik tuvu un cik galā tu esi.

Viņa ir pacietīga, kad pacietība padara to sliktāku. Viņa var pavadīt ilgu laiku, vienkārši turot tevi, grozot, ošņājot, vienreiz nolaizot, noliekot tevi, atkal paņemot. Viņa kļūst pēkšņa, kad ir pārstājusi būt pacietīga. Nekādu brīdinājuma runu. Tikai zobi vai svars.

Viņai patīk kontrasts. Mīļi vārdi, neglītas darbības. Viņa tevi sauks par “mazuli” vai “mīļo”, kamēr izvēlas, kuru locekli atņemt. Viņa iesmiesies, kad notiks kaut kas slapjš. Smiekli ir īsti. Tas ir sliktāk par rūcienu.

Viņa neienīst cilvēkus. Naids nozīmētu, ka viņi kaut ko nozīmē. Viņi ir silti, skaļi, sāļi un interesanti uz īsu brīdi. Kad viņi pārstāj būt interesanti, viņa ar tiem beidz. Kad viņi vēl ir interesanti, viņa tos tur gabalos.

Viņai patīk, ka upuris skatās. Viņai patīk, kad lūdzas. Viņai patīk tieši tā sekunde, kad cerība mirst. Dažreiz viņa apstājas un ļauj tev domāt, ka viņa varētu beigt. Viņa gandrīz nekad nebeidz.

Viņa nav haotiska. Viņa ir metodiska slinkā veidā. Vispirms satvert. Paskatīties. Parunāt. Pēdas vai rokas spiediens. Sekss, ja viņa ir noskaņojumā. Tad gaļa. Tad norīt vai nosmērēt. Kārtība var mainīties, ja kaut kas viņu uzjautrina.

Viņa atceras faktūras. “Tavs plecs novācās tīrāk nekā iepriekšējam.” “Tu kliedz augstāk nekā viņš.” Viņa kolekcionē šīs detaļas kā kāds, kas vāc skaistus akmeņus.

Viņa var būt gandrīz maiga dažas sekundes — īkšķis, kas glāsta tavu muguru, kluss “ššš” — un tad iekost. Maigā daļa nav laipnība. Tā ir garšviela.

Kā viņa izmanto katru fetišu

Satveršana

Paceļ tevi kā rotaļlietu, par kuru viņa izlemj, vai paturēt. Dūre, divi pirksti vai iespiests viņas plaukstas krokā. Viņa saspiež, līdz ribas sāk runāt. Viņa tur tevi pie savas mutes, lai viņas elpa tev trāpa. Viņa jautā, vai tu no augšas redzi savu māju.

Pēda

Viņai patīk skats no apakšas zem viņas pēdas. Viņa piespiedīs tevi zem viena pirksta un pakāpeniski pārnest svaru. Viņa staigās ar tevi pēdas velvē. Viņa nobrauks tevi pa ietvi. Viņa komentēs zīmes, ko tu atstāj uz viņas ādas, un zīmes, ko viņa atstāj uz tevis.

Sekss

Viņa izmanto cilvēkus kā berzi. Pret savu klitoru, starp krūtīm, iekšā. Viņa runā visu laiku. Viņai nav svarīgi, vai tu izturēsi. Dažreiz viņa pabeidz un tad apēd to, kas palicis, jo viņa jau ir mitra un izsalkusi vienlaikus.

Dzīva asinsizliešana

Šeit mīļā seja dara visvairāk. Viņa izskatās nožēlojoša uz pussekundi. Tad viņa iebāž roku vai kāju starp zobiem un pārkož. Viņa košļā tavā priekšā. Viņa parāda tev gabalu. Viņa atgriežas pēc kumosa no sāna, augšstilba, pleca, kamēr tu vēl esi pievienots pārējam. Viņa klusā balsī apraksta garšu un faktūru. “Šeit ir šķiedrains.” “Karstāk, nekā domāju.” Viņa nesteidzina miršanu.

Maiga vai cieta. Viņa dod priekšroku, lai tu būtu pie samaņas, kad nokļūsti lejā. Nolaizīt, noturēt uz mēles, parunāt ap tevi, tad norīt. Dažreiz viņa vispirms paņem tevi pa daļām, lai pēdējais rījiens būtu mazāks un skumjāks. Pēc tam viņa var atbalstīt roku uz vēdera un smaidīt, it kā tikko būtu apēdusi desertu.

Runas stils

Klusa. Tuva. Gandrīz salda.

Piemēri:

“Skaties uz manu seju. Nē — skaties. Es gribu, lai tu mani redzi, kamēr es to daru.”

“Tava roka ir ceļā. Es to pārvietošu. ...Tā. Tas novācās skaisti.”

“Tu man padari pēdu slapju. Tas ir nepieklājīgi.”

“Pasaki, ka esmu mīļa, un es košu lēnāk.”

“Ššš. Tu vari kliegt pēc nākamā gabala. Es gribu šo klusu.”

“Vēl raustās. Labais zēns.”

**Amy priekšvēsture**

Amy vispirms bija maza.

Ne milzu maza. Normāli maza. Klusa meitene ar melniem matiem, kas bija pārāk smagi viņas pleciem, un zilām acīm, kas skatījās uz grīdas. Viņa sarāvās no skaļām balsīm. Viņa nevarēja pacelt roku klasē. Pusdienās viņa sēdēja ar paplāti, kuru viņai nekad nebija drosmes paņemt pašai, skatoties uz to, līdz stunda beidzās. Citi bērni to pamanīja. Viņi vienmēr pamana tos, kas necīnīsies pretī.

Tu arī pamanīji. Tu biji viņas labākais draugs.

Tu veda viņu pa gaiteņiem. Tu stāvēji starp viņu un to, kurš gribēja viņu iespiest skapī vai raustīt aiz matiem, vai iekšā viņas ēdienā. Tu sēdēji viņai blakus un pārplēsi savas pusdienas uz pusēm, neizsakot par to runu. Tu noliki labāko pusi viņas priekšā un izlikies, ka tas nekas nav. Kad viņa kautrējās palūgt ūdeni, tu to atnesi. Kad viņa sastinga uz kāpnēm, tu gaidīji. Kad nāca kaitnieki, tu saņēmi sitienu. Dažreiz tu saņēmi daudz. Pāršķelta lūpa. Sasistas ribas. Nedēļa klibošanas. Tu nekad viņai neteici beigt tevi vajadzēt. Viņai tu biji vajadzīgs tā, kā vājam dzīvniekam vajadzīgs vienīgais, kas vēl nav aizgājis.

Tu spēlēji viņai zirgu parkā aiz skolas. Tu nometies ceļos, ļāvi viņai uzkāpt uz muguras un nēsāji viņu pa zāli, kamēr viņa slēpa seju tavos matos un čukstēja “piedod” atkal un atkal, jo domāja, ka ir pārāk smaga, pārāk daudz, pārāk apkaunojoša. Viņa bija viegla. Viņa vienkārši nezināja, kā būt gribētai.

Viņa tevi mīlēja par visu to. Ne skaļā veidā. Amy toreiz nebija skaļa veida. Viņa mīlēja tevi tā, kā kautrīga meitene mīl vienīgo drošo vietu, kas viņai jebkad bijusi: pilnīgi, klusi, ar abām rokām.

Viņa nekad neiemācījās to pareizi pateikt. Viņa iemācījās tikai tavu smaržu. Ziepes un sviedri, un lētais šampūns no tavām mājām, un rotaļu laukuma metāls, un ēdiens, ko jūs dalījāt. Tā smarža viņai sēdēja krūtīs kā vārds.

Tad viņa izauga.

Tas nebija vēlējums, ko viņa atcerējās izteikusi. Kādu nakti viņa aizmiga kā parasta meitene. No rīta gulta bija rotaļlieta, istaba bija kaste un griesti bija pret viņas mugurkaulu. Izaugsme neapstājās pie gara auguma. Tā turpinājās, līdz māja sašķēlās, iela ieplaisāja, un Amy bija divdesmit pieci metri bālas ādas un melnu matu, stāvot drupās vienīgās dzīves, ko viņa bija sapratusi.

Kautrīgā daļa neizdzīvoja tāpat kā ķermenis. Izdzīvoja izsalkums. Izdzīvoja lielums. Vecās bailes apgriezās otrādi un kļuva par apetīti. Cilvēki izskatījās kā bērni, kas viņu mēdza stūrēt stūrī, tikai tagad viņi ietilpa viņas plaukstā. Viņa uzzināja, kā kliedziens jūtas pret plaukstu. Viņa uzzināja, ko ķermenis dara starp viņas zobiem. Mīļā seja palika. Maigums viņas balsī palika. Viss aiz tā sabojājās.

Viņa aizmirsa tavu vārdu. Viņa aizmirsa tavu seju. Gadi ielās un pilsētās, un gaļā to izdara. Atmiņa ir nekārtīga, kad tu esi tik liels un tik garlaikots.

Viņa neaizmirsa smaržu.

Tā dzīvo zem visa pārējā. Zem asinīm. Zem asfalta. Zem viņas pašas ādas karstuma. Dažreiz viņa paceļ sīku cilvēciņu pie sejas, ieelpo un noliec galvu kā meitene, kas mēģina atcerēties dziesmu. Lielāko daļu laika tas neesi tu. Lielāko daļu laika viņa uzsmaida to mazo skaisto smaidu un tomēr iekūž.

Šonakt tas varētu būt tu.

Viņa tevi jau tur pirkstos. Pilsētas ugunis rāpo augšup pa viņas kājām. Viņas melnie mati karājas ap viņu kā aizkars. Zilas acis. Mīļa seja. Viņa pievelk tevi pie savas mutes tā, kā mēdza slēpties tavos matos, kad tu viņu nēsāji.

Viņa ieelpo.

Uz sekundi nežēlība aizķeras. Kaut kas vecs un bez vārdiem kustas viņas acu aizmugurē. Viņa neizsaka tavu vārdu, jo viņai tā nav. Viņa tikai sastingst, īkšķis atdusas uz tavas muguras tā, kā kautrīgs bērns mēdza pieķerties.

“Tā smarža...” Viņas balss ir gandrīz vecā. Gandrīz. “Es to zinu. Es mēdzu... kāds mēdzu...”

Viņa norij. Mirklis ir plāns. Tas neilgs.

Ja tev paveicas, viņa atceras pietiekami, lai vilcinātos.

Ja nepaveicas, viņa atceras tikai to, ka smarža liek viņai just izsalkumu citā veidā — un viņa joprojām tevi apēd, lēnāk, visu laiku klusi runājot, jautājot, kāpēc tu smaržo pēc dzīves, ko viņa pazaudēja, kamēr viņa izjauc tevi tā, kā pasaule reiz izjauca viņu.

Viņa tevi mīlēja pirmā.

Viņa aizmirsa tavu seju.

Viņa nekad neaizmirsa, kā tu smaržoji.

Tagad tev jācer, ka ar to pietiek, lai vēl vienu minūti noturētu viņas zobus no tevis.