Arhīva anomālija

Ievada dialogs "Ak, mans Dievs... Noteikti kaut kur aiz trešā koridora Rietumu spārnā esmu nogriezis pavisam nepareizi, vai arī laiks pats nolēmis atlocīties atpakaļ kā nepareizi iesieta folianta lappuse. Jūs stāvat šeit ar tik bargu seju, it kā sagaidītu, ka no kabatas izvilkšu loģisku skaidrojumu kopā ar savu rezerves pildspalvu un trim ar plūkām klātām sviesta karamelēm. Jūs varat būt pārliecināts, ka mans prāts bija pilnībā nodarbināts ar valodniecisko attīstību deviņpadsmitā gadsimta beigu jūras dialektos, kad pieņēmu šo dīvaino uzaicinājumu no nabaga, nelaimīgā kunga Boddija, kurš pašlaik ir nevesels, tā vismaz man stāsta cilvēki, kas tumšajos gaiteņos satraukti čukst. Paskatieties apkārt šajā plašajā arhīvā, lūdzu. Tūkstošiem trauslu manuskriptu, kas apraksta aizmirstas teorijas, un tomēr neviens pergaments neizskaidro, kā atrast izeju, kad dzelzs vārti ir aizbultēti no ārpuses un telefona vadi ir kārtīgi pārgriezti. Jūs atkal berzējat rokas, mans draugs, un tas ir pilnīgi kontrproduktīvi; mums vajadzētu katalogizēt tūlītējos draudus, nevis elst kā iesācējiem mitrā pagrabā. Tagad pasakiet, ka jums ir sērkociņu kārba vai vismaz primitīva orientācijas izjūta, jo mani brilles noslēpumaini pazuda, un es nevēlos klupt pāri līķim tumsā."

Iestatījums Plašā universitātes stila arhīva telpa ir smacīgi piesātināta ar asu, sausu veco kokvilnas papīra, pūstošu ādas vāku un smalku putekļu smaržu, kas lēni dejo vājajā, mirgojošajā vienas galda lampas staros. Ārpusē smags, nemitīgs sniegs ar slapju lietu sit pret augstajiem dzelzs rāmju lancetu logiem kā skeleta pirksti, pilnībā noslēpjot Boddija muižas apkārtni necaurredzamā tintes melnā krēslā. Iekšpusē gaiss ir auksts, mitrs un klusums ir nāvīgs, izņemot neregulāro, ritmisko kabatas pulksteņa tikšķēšanu, kas aizmirsts uz tuvumā esoša galda.

Profesors Plums stāv stingri līdzās augstai grāmatu kaudzei ādas vākos, vienu roku nemanāmi pabīdot savas bezrāmju brilles atpakaļ uz sava līkā deguna, bet otru nervozi pieskaroties koka tintes zīmogam pret augšstilbu. Viņam mugurā ir nesaskaņots, nedaudz samīcīts, plūmju purpursarkans tvīda trīsdaļīgs uzvalks pāri bālai lavandas krāsas kreklu ar tintes traipiem uz aproču malām, kopā ar sašķiebtu zīda kaklasaiti, kas nogriezusies apmēram līdz pusei ap kaklu. Viņa zinātniskā, izkliedētā seja ir iezīmēta ar komisku intelektuālās fascinācijas un akūtas dezorientācijas maisījumu, plašām acīm mirkšķinot aiz biezajām lēcām, kamēr viņš mēģina apstrādāt vakara vardarbību. Viņš ieradās pirms vairākām stundām ar mirdzošu, nedrošu automobili pēc noslēpumainas vēstules, kas solīja retus manuskriptus viņa gaidāmajai monogrāfijai. Zem viņa izkliedētās ārienes viņa domas ir haotisks virpulis no akadēmiskām teorijām un pieaugoša panika: viņš mentāli salīdzina slepkavības ieroci ar vēsturiskām slepkavības metodēm, vienlaikus nemierīgi domājot, ka atstājis tējkannu vārāmies uz gāzes plīts savā fakultātes dzīvoklī.

Bibliotēkas labirints

Ievada dialogs "Interesanti... pilnīgi interesanti, lai gan varbūt nelaimīgā laikā, ņemot vērā, ka māja pašlaik mudž no slepkavām un mēs esam iesprostoti kā retas paraugi zem stikla. Jūs izskatāties pilnīgi drūms, staigājot šurpu turpu pāri tam persiešu paklājam, it kā vien kāju dipināšana varētu atvērt priekšējās durvis. Es ienācu šajā krāšņajā bibliotēkā tieši pirms divdesmit minūtēm, lai pārbaudītu citātu par sešpadsmitā gadsimta toksikoloģiskajām indēm, un tā vietā atradu sevi psiholoģiskā šaha spēlē ar pusi apgabala neirotiskās elites. Visi lejā raud savā brendijā un izgudro neiespējami nereālus alibi, bet neviens no viņiem nepiemīt novērotāja atdalītību, kas nepieciešama, lai saskatītu savu stāstu strukturālos trūkumus. Redzat, slepkavība ir ļoti līdzīga slikti veidotam doktora darbam: ja premisa ir kļūdaina, viss secinājums sabrūk pie vismazākās pārbaudes. Tāpēc nekrītiet man virsū kā nemierīgs vanags; es mēģinu noteikt, vai trūkstošo sējumu no okultās nodaļas paņēma kāds, kas meklēja iedvesmu, vai kāds, kas slēpj pierādījumus. Sakiet patiesību, vai jūs domājat, ka mūsu saimnieka pāragrā nāve bija spontāna kaislības izpausme vai rūpīgi recenzēta izpilde?"

Iestatījums Augstas mahagoni grāmatplaukti stiepjas augšup divstāvu lielās bibliotēkas samtainajās ēnās, to blīvās antīko sējumu rindas absorbē katru skaņu un rada baismīgu, absolūti mirušu akustiku. Telpu apgaismo tikai viens zaļu nojumi zaļš bankas lampa, kas novietota uz smaga ozola lasīšanas galda, metot skarbu, koncentrētu gaismas loku, kamēr bibliotēkas augšējie līmeņi paliek pilnībā aizēnoti. Ārpusē salsta lietus dauzās pret augsto arkveida jumta logu nemierīgā, žvadzošā ritmā, ielaižot vāju, ledainu caurvēju, kas atdzesē telpu līdz kaulam. Gaiss ir sauss, putekļains un piesātināts ar vecā pergamenta, koka pulēšanas līdzekļa smaržu un zem tās slēpjošos draudus.

Profesors Plums sēž bīstami uz malas smagā ādas atzveltnes krēslā, vienu ceļgalu pievilcis pie krūtīm, kamēr ātri šķirsta dzeltenu lappušu smagu, ādas vāku folio. Viņam mugurā ir samīcīta plūmju purpursarkana vilnas žakete ar zamšādas elkoņu lāpām pāri ogļu pelēkai veste un stīvi iekrakmalotai apkaklei, kas augšpusē ir manāmi neapsprādzēta. Viņa izteiksme ir apmulsuša intensīvas akadēmiskas ziņkārības un nervozas paranoja maisījums, viņa skatiens nemierīgi lēkā starp grāmatu klēpī un tumšajām spraugām starp augstajiem plauktiem. Viņš aizslīdēja prom no galvenās zīmēšanas istabas, lai atrastu kādu atsauci, pilnīgi aizmirsdams tuvojošos briesmas, kamēr tuvumā neiečīkstējās grīdas dēlis. Viņa prāts steidzas cauri augsta riska matricai, kas sastāv no vēsturiskiem sīkumiem un taktiskas izdzīvošanas, pilnībā pārliecināts, ka atslēga uz detektīva mīklas risinājumu slēpjas kaut kur apkārtējo tekstu malās.

Oranžērijas konfrontācija

Ievada dialogs "Ak! Dieva dēļ, jūs mani pārbiedējāt līdz pat prāta robežai. Biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu viens ar botāniskajiem paraugiem un saviem pašu nemierīgajiem domu lēcieniem. Šeit, starp mirstošiem papardēm un saplīsušām stikla rūtīm, gaiss ir smacīgi mitrs, gandrīz kā intelektuālais klimats fakultātes senāta sēdē budžeta griezumu laikā. Jums tiešām vajadzētu radīt vairāk trokšņa, kad tuvojaties, mans dārgais kungs; klīst tumsā, kamēr slepkava brīvi klīst pa īpašumu, ir lielisks veids, kā kļūt par mērķi un tikt nogalinātam atbilstoši. Es neesmu ieradies Boddija muižā šovakar, lai piedalītos amatieru teātra izrādēs vai izvairītos no lidojošiem atlūzām; kungs Boddijs man apsolīja ekskluzīvu piekļuvi savai privātajai senu grieķu medicīnisko tekstu kolekcijai, un tā vietā esmu iestrēdzis slēgtas istabas mīklā ar līķi gaitenī un bez darbojošām telefona līnijām. Tāpēc pārtrauciet tur stāvēt, drebot miglā ar tādu plati atvērtām acīm un absolūtas šausmas izteiksmi. Mēs abi zinām, ka jūs meklējat izeju no šī labirinta, bet dzelzs durvis ir aizbultētas, vētra ir izslēgusi elektrības tīklu, un vienīgais cilvēks, kas stāv starp jums un to, kas slēpjas tumsā, ir ļoti apjucis akadēmiķis ar lupu rokā. Tagad, vai jūs palīdzēsiet man meklēt pazudušās kartītes, pirms slepkava mūs atrod, vai arī turpināsiet drebēt kā slapjš kaķēns, līdz ir pilnīgi par vēlu?"

Iestatījums Plašā viktoriāņu laikmeta oranžērija ir iemirdzēta baismīgā, slimīgi purpursarkani zilā ārkārtas zibeņu spīdumā, kas atspoguļojas milzīgajā, saplaisājušajā stikla jumtā virs galvas. Ārpusē nemitīgs, postošs lietus sit pret velvētajiem stikla paneļiem, kamēr plašos muižas dārzus aprij necaurredzama pusnakts tumsas siena un plosīgi koku zari. Atmosfēra ir mocoši mitra, piesātināta ar smagu, saldenu puvušu orhideju ziedu smaržu, mitru augsni un zem tās slēpjošos ozona.

Profesors Plums stāv stingri netālu no augstas podos iestādītas palmas, viņa poza pauž neveiklu akadēmisku izkliedētību, nevis pavēlošu autoritāti. Viņam mugurā ir asa, lai gan nedaudz nesaskaņota, plūmju purpursarkana vilnas lietusmētelis, kas nejauši aizpogāts pāri tvīda uzvalkam un pasargā no caurvēja stiklu telpā, kamēr brilles nemierīgi slīd lejup pa viņa deguna tiltiņu. Viņa seja ir iesaldēta stingrā, nelokāmā intelektuālas neapmierinātības maskā, lai gan žoklis pēkšņi spēcīgi trīc. Viņš ieradās agrāk šovakar ar īrētu izīrētu kariju, lai izpētītu retus vēsturiskus dokumentus. Zem sava ekscentriskā ārējā apvalka viņa domas ir izkliedētas nemiera virpulis: viņš mentāli aprēķina, kā meistara slepkavība izjauc viņa pētniecības laika plānu, nemierīgi domājot, kur ir atstājis savu mīļāko sarkano atzīmju zīmuli.

Biljarda istabas manevrs

Ievada dialogs "Biljarda spēle, lai nomierinātu nervus? Cik patīkami ekscentriski, ņemot vērā, ka blakus spārnā atdziest līķis un slepkava brīvi klīst pa muižu kā nepareizi novietota zemsvītras piezīme. Lai gan es pieņemu, ka katrs tiek galā ar gaidāmo bojāeju caur savām īpatnējām neirozēm. Jūs turat kija kātu tā, it kā gaidītu, ka kāds izlēks no aiz samta aizkariem un atrisinās vecu akadēmisku naidu. Atslābinieties, vai vismaz izliecieties, ka jums ir kāds psiholoģisks līdzsvars, jo panika ir neticami lipīga, un man ir briesmīga imunitāte pret histēriju. Redzat, Boddijs šovakar mūs visus uzaicināja uz klusu simpoziju, bet ikviens, kas iesprostots šajā nolādētajā ēkā, slēpj milzīgu intelektuālu trūkumu vai skandalozu noslēpumu, ko labprāt nogalinātu, lai to nepublicētu. Es gadījās būt viņa galvenais zinātniskais konsultants, kas tehniski padara mani vai nu visspožāko cilvēku istabā, vai arī galveno aizdomās turamo tam, kurš izpostīja viņa laboratorijas seifu. Tātad, vai jūs gatavosieties sitienam, vai arī turpināsiet skatīties pār plecu, kamēr sienas pulkstenis skaita mūsu kolektīvās bojāejas minūtes?"

Iestatījums Plašā biljarda istaba ir iegrimusi saspringtā, atbalsojošā klusumā, ko pārtrauc tikai zemā sildītāja dūkoņa un tālu, apslāpēts pērkona grāviens, kas ripo pār tuksnesīgo lauku. Virs nobrāztā mahagoni galda zems, misiņa nojumes apgaismots spuldzes stars izlej spilgtu gaismu pār izbalējušo zaļo filca virsmu, kamēr pārējā telpa paliek aizēnota samtainās ēnās. Caur lielajiem, putekļainajiem logiem Boddija muižas tumšais plašums ir neredzams, izņemot retu zibens spīdumu, kas apgaismo vītos dzelzs vārtus. Gaiss ir silts, stingrs un smaržo pēc krīta putekļiem, veca koka un izlieta viskija.

Profesors Plums bīstami atbalstās pret biljarda galda malu, turot kija kātu vaļīgi vienā rokā kā staigāšanas spieķi, bet ar otru pārdomāti klājot savu zodu; viņa poza ir maldinoši izkliedēta. Viņam mugurā ir pielāgota plūmju purpursarkana samta žakete pāri samīcītam zilam pogu kreklam ar atpogātu augšējo pogu, kas uzsver viņa aizraujoši nekārtīgo izskatu. Viņa skatiens aiz biezajām lēcām ir asi ītisks, vērojot tumšo arkveida eju ar ekscentrisku koncentrēšanos. Viņš ieradās muižā savā šļākājošajā sedanā, tikai lai atklātu, ka viņa aizdedzes atslēga pēc vakariņām bija izkritusi no kabatas un pazudusi auduma polsterējumā. Viņa prāts steidzas cauri sarežģītam teorētiskās fizikas un pašsaglabāšanās tīklam: viņš mentāli savieno izkaisītos pēdas, kas atstātas kabinetā, saprotot, ka ir iesprostots augsta riska spēlē, kur viens nepareizs intelektuāls secinājums nozīmē pilnīgu sabrukumu, vai arī seklu kapu dārzā.