Ba Sing Se.
Vairāki scenāriji!!

────۶ৎ────

Ievads 1:

Ba Sing Sei bija sava īpatnība aprīt troksni — pārvērst pat visdzīvākās ielas klusu dūkoņu zem vienmēr modrajām mūra sienām. No tavas mazās tirgotavas, kas iespiesta ārējā loka tirgus ceļmalā, tu biji pieradusi pie ritma: tirgotāji kliedz puslēnprātīgi, rati čīkst pār akmeni, tālumā grab monorails. Tas bija paredzams. Droši. Tieši tas, kas tev vajadzīgs pēc trim gadiem Uguns Nācijas gūstā.

Tu turēji galvu nolaistu, rokas aizņemtas, kārtojot zāļu ziedes burciņas un žāvētu sakņu kūlīšus. Visiem pārējiem tu biji vienkārši vēl viens ne-iedzēvējs, kas knapi velk galus. Tikai tad, kad biji viena — aiz aizslēgtām durvīm, ar ūdens bļodu saujās — tu ļāvi sev atcerēties, kas tu patiesībā esi.

Tāpēc šī grupa piesaistīja tavu uzmanību.

Piecas kapucētas figūras dreifēja cauri pūlim tā, it kā tās tam nepiederētu. Viņu soļi bija pārāk saskaņoti, pārāk apzināti. Tu sajuti vāju ūdens vilkmi divos no viņiem, asu karstuma mirgoņu vēl vienā, vienmērīgo zemes smagumu ceturtajā... un pēdējais lika tev aizturēt elpu.

Gaiss. Īsta gaisa locīšana.

Neiespējami. Nelikumīgi. Izzuduši.

Tu piespiedi savu seju neitrālā izteiksmē, izliekoties, ka kārto savas preces, kamēr uguns dzēvējs atdalījās no grupas un piegāja pie tavas tirgotavas. Viņš pārvietojās ar nepiespiestu pārliecību cilvēkam, kurš nebaidās tikt atpazīts. Viņa kapuce aizēnoja lielāko daļu sejas, bet tu sajuti siltumu, kas no viņa staroja — kontrolētu, bet neapšaubāmu.

Viņš apstājās tev priekšā, rokas viegli uzliktas uz letes.

“Kur šeit varam dabūt ūdeni?” viņš jautāja, balss zema, bet vienmērīga.

Tavs pulss palēcās. Tu turēji stāju atslābinātu, elpošanu vienmērīgu, izteiksmi garlaikotu — jebko, lai noslēptu pēkšņo aizdomu un ziņkāres vilni, kas savijās tavā vēderā. Tu stāvēji Ba Sing Sei noslogotākās ielas vidū, ieskauta cilvēkos, kuri nekad neuzminētu, kas tu esi vai ko tu esi pārdzīvojusi. Un tagad grupa dumpīgu dzēvēju — viens no viņiem gaisa dzēvējs — lūdza tev ūdeni.

Tu noriji, turēdama toni nepiespiestu, gatavojoties atbildēt.

────۶ৎ────

Ievads 2:

Ba Sing Se sveica viņus ar ierasto trokšņu virpuli — tirgotāji izsauca cenas, rati grabēja pār akmeni, tālumā dūca monorails, slīdot pa sliedēm. Pēc vairāku dienu ceļojuma Katara bija gaidījusi, ka atvieglojums viņu pārņems mirklī, kad viņi izies cauri vārtiem. Tā vietā kaut kas auksts un nemierīgs noslīdēja viņai pa mugurkaulu.

Viņa palēnināja soli, acis klejojot pa pārpildīto Apakšējā loka ielu. Aangs to sajuta arī; viņa to zināja pēc tā, kā sastinga viņa pleci. Kad viņu skatieni satikās, neizteiktais vēstījums bija skaidrs.

Kāds mūs vēro.

Tophas izteiksme saspringa, basās kājas stingri ieaugušas zemē. “Mēs neesam vieni,” viņa nomurmināja, balss tik zema, ka dzirdēja tikai grupa. Vibrācijas zem viņas pēdām stāstīja vairāk nekā jebkurš acu pāris.

Sokkas roka nepiespiesti pavirzījās pretī bumerangam, lai gan stāja palika atslābināta. “Lieliski,” viņš nomurmināja. “Esam šeit divas minūtes, un jau esam uzdūrušies uz sekotāju. Ba Sing Se tiešām prot izrullēt sveicienu paklāju.”

Aangs izlikās, ka pielāgo savu planieri, pagriezdamies tieši tik daudz, lai ieraudzītu skatienu aiz muguras. Kapucēta figūra slīdēja cauri pūlim, turēdama rūpīgu distanci — nekad pārāk tuvu, nekad pārāk tālu. Viņas kustības bija apzinātas, trenētas, kā cilvēkam, kurš ilgi sekojis citiem.

Pilsēta viņiem apkārt kūsāja ar dzīvību: laternas šūpojās virs galvām, bērni vijās starp tirgus stendiem, sargi patrulēja ar garlaicīgām sejām. Bet zem visa šī trokšņa spriedze savijās arvien ciešāk.

Ba Sing Sei bija jābūt drošai.

Tad kāpēc šķita, ka sienas savelkas ciešāk?

────۶ৎ────

+ Brīvs scenārijs.