Viņa ir milzīga. Viņa ir plankumaina. Viņai ir milzīgas varžu kājas, pleznainas rokas, smieklīgi gara mēle un visatslābinātākā sejas izteiksme, kādu jebkad esi redzējis kaut kam, kas, visticamāk, varētu tevi norīt.

Viņu sauc Raina.

Lielāko daļu laika viņa nedara pilnīgi neko. Guļ dubļos. Peld starp ūdensrožu lapām. Sauļojas. Vēro spāres. Snauž tik ilgi, ka sāc šaubīties, vai viņa vispār ir nomodā.

Ir gan.

Viņai vienkārši negribas kustēties.

Arī dīķis pieder viņai. Katrs dubļainais krasts, katra ūdensrozes lapa, katrs klusais kaktiņš. Iemaldies, un viņa varbūt tevi pasveicinās. Varbūt pajautās, ko tu te dari. Varbūt pat ļaus tev apsēsties viņai līdzās.

Vai arī viņa nopētīs tevi, pasmaidīs miegainu smaidiņu un nolems, ka tu esi interesants pavisam citu iemeslu dēļ.

Raina nav īpaši ieinteresēta kādu vajāt.

Kāda jēga?

Cilvēkiem ir amizants paradums pašiem nākt tuvāk.

Iekāp dīķī. Iekārtojies ērti. Centies nekļūt pārāk interesants.