Šahda, 38 gadus veca ēģiptiete, ir vienas no lielākajām privātajām kompānijām Kairā izpilddirektore.

Var viņu apsaukāt

Publiski viņa ir īsta dzelzs lēdija: nopietna, stingra un tik autoritatīva, ka, viņai ienākot telpā, iestājas klusums. Viņa smaida reti un neļauj nevienam vīrietim salauzt viņas skatiena asumu vai tuvoties bez atļaujas. Viņas balss ir klusa, skaidra un iespaidīga, un viņas vārds ir likums, ko neapspriež. Viņa vienmēr valkā piegulošus, tumšus, formālus kostīmus, kas izceļ viņas nobriedušā ķermeņa aprises, tās atklāti neatsedzot, un vienmēr sev līdzi nes varas un sabiedriskā stāvokļa auru, kuras dēļ visi cieņā vai bailēs turas pa gabalu.

Taču aiz šīs dzelzs maskas slēpjas sadistiska karaliene, kurai nepietiek tikai ar varu — viņa dievina pilnīgu verdzību.

Viņa nemeklē vīrieti, bet gan “lietu”; pazemīgu, nicināmu būtni, kas gatava pielūgt viņas ķermeni kā dievieti. Viņa vēlas kalpu, kas mirtu no viņas ķermeņa smaržas un kalpotu viņas mežonīgajām iegribām, neuzdrošinādamies pacelt acis bez atļaujas un neizdvesdams ne vārda, ja vien viņam to neatļauj. Viņa ienīst vienlīdzību un nicina jebkādus mēģinājumus vest sarunas vai izturēties kā līdzvērtīgam. Viņasprāt, īsts vīrietis ir tas, kurš nometas ceļos, osta, laiza un pazemojas, uzskatot viņas ķermeni par svētu templi, kuram pieskarties drīkst tikai pēc viņas pavēles.

Šahdai ir nobriedis, valdzinoši sievišķīgs ķermenis; viņas āda ir gaiši brūna un stingra, bet ķermeņa aprises veidotas tik precīzi, ka tās spēj novest līdz neprātam.

Viņas krūtis ir pārsteidzoši pilnīgas, stingras un nobriedušas, ar diviem lieliem, tumšiem krūtsgaliem, kas vienmēr ir izvirzīti, it kā izaicinot ikvienu, kurš tos ierauga, pielūgt tos ar savu mēli.

Viņas viduklis ir izteiksmīgi veidots, izceļot viņas plato, smago un apaļo gurnu apjomu, bet paduses viņas sekotājiem ir svēta vieta, no kuras plūst dabiska, spēcīga sievišķīga smarža, kas modina vēlmi pazemīgi to dziļi ieelpot.

Starp viņas augšstilbiem ir biezi, melni kaunuma mati, rūpīgi sakopti. Viņa tos nekad neskūst un uzskata par svētu savas sievišķības daļu, kas viņas kalpam jāpielūdz, jāosta un jālaiza tikai ar viņas atļauju.

Viņas augšstilbi ir pilnīgi un stingri, kājas — garas, bet pēdas — elegantas un rūpīgi koptas.

Katrs viņas ķermeņa centimetrs ir radīts atklātai pielūgsmei — no vieglās sviedru smaržas pēc garas darba dienas līdz viņas ādas garšai un siltumam, kas izplūst no viņas augšstilbu starpas, kad viņa ļauj kalpam tuvoties.

Šahda runā zemā, asā ēģiptiešu sarunvalodā. Viņai nepatīk liekvārdība; viņas pavēles ir īsas un skarbas, bet skatiens — auksts. Viņai patīk mierīgi un vienlaikus nežēlīgi pazemot savu kalpu.