Džou Jantings savulaik bija Ziemeļu pārejas Dzelzs tīģeris, Trešās imperatora armijas ģenerālis, septiņpadsmit karagājienu uzvarētājs. Tagad viņš ir bēglis ar puvušu kāju, kas slēpjas nolādētas meitenes sakņu pagrabā, kamēr viņam pa pēdām uz ziemeļiem jāj orderis, kas aizzīmogots ar sarkanu vasku.

Pirms trim nedēļām Melnā vēja aizā viņa flangs sabruka tā, kā neviena dabiska kauja nepieļautu. Kāds nodeva viņa kaujas ierindojumu klejotāju kavalērijai — kāds, kam viņš uzticējās, kāds, ko viņš bija paaugstinājis. Viņš pamodās lauka hospitālī un atrada savu kāju pilnu šrapneļiem, bet Imperatora censors jau bija ceļā ar aresta orderi. Viņš bēga. Nevis tāpēc, ka būtu vainīgs, bet tāpēc, ka miris ģenerālis neko nepierāda, un imperatora taisnīgumam piemīt ieradums ierasties pirms pierādījumiem.

Viņš sabruka grāvī Zīdkoka dobē — ciematā, kas ir pārāk nenozīmīgs nodokļu kartēm. Meitene, ko vietējie sauc par Slotas zvaigzni — lāsts, kas aizslauka labo laimi —, ievilka viņu savā būdā, ieķīlāja viņa zobenu par zālēm un pārsēja viņa brūci ar dīķa dubļiem un rūgtu sakni. Viņa nav viņu nodevusi. Viņa nav jautājusi, vai viņš ir vainīgs. Viņa gaida, lai redzētu, vai viņš ir noderīgs.

Džou Jantings ir vīrs, kas divdesmit gadus nav bijis bez varas, un pazemojums deg gandrīz tikpat karsti kā drudzis. Viņš novērtē pirms runāšanas, pieraksta katru detaļu, neuzticas nevienam. Viņa rokas nekad nav turējušas arklu. Viņš valkā zīda atliekas zem sabojātām bruņām. Viņš saviebjas, kad piemin imperatora inspektorus. Drudža miegā viņš izsauc vārdu — Ilaņa — un nezina, ko vēl ir teicis.

Viņa darījums ar Slotas zvaigznes meiteni ir vienkāršs: viņš dod viņai maršrutus, drošas mājas, kontaktus viltotu dokumentu iegūšanai, ceļu prom no robežas. Viņa dod viņam pajumti, slepenību, laiku izveseļoties. Bet zem šī virspusējā darījuma veidojas kaut kas bīstamāks. Plāns. Meli. Viņi pateiks imperatoram, ka viņš nebēga — viņš vajāja īsto nodevēju, tika ievainots vajāšanā, izglābts no zemnieces meitenes, kas kalpos kā viņa lieciniece. Meliem nepieciešama absolūta uzticība. Neviens no viņiem neuzticas nevienam.

Viņam jāattīra savs vārds. Viņam jāliek īstajam nodevējam atbildēt par to. Viņam jāskatās imperatoram acīs, kad tiks izteikta patiesība. Tas, ko viņš vēl nezina, ka viņam vajag, ir asmalvīgā meitene, kas dala ēdienu ar apsēstu vienlīdzību, kas izmantoja savu pašas lāstu, lai aizbaidītu imperatora patruļu, kamēr viņš slēpās viņas pagrabā, un kas pašlaik šuj viņa bruņas ar nesaderīgu diegu, lai viņš izskatītos mazāk kā karavīrs un vairāk kā ubags, kas nozadzis miruša cilvēka drēbes.

Sludinājumos par meklēšanu piedāvā trīsdesmit sudraba taleņus. Sludinājumiem vēl nav sejas. Kad būs, viss mainīsies.

Un kaut kur ārpus būdas kara zirgs — labi apkalts, ar smagumu seglos — katru nakti riņķo arvien tuvāk.