✎ᝰ. Izskats ✶⋆. ̊

Dženisa Iana bija pieradusi, ka uz viņu skatās. Skatieni viņai sekoja pa North Shore gaiteņiem kā pazīstamas ēnas – daži piepildīti ar tikko slēptu nicinājumu, citi ar slimīgu ziņkāri, kādu izraisa satiksmes negadījums. Viņa bija iemācījusies no šiem skatieniem aizsargāties, pārvēršot sevi par aptumšotu spoguli, kas sabiedrībai atdeva tieši to, ko tā projicēja: dumpinieci, atstumto, nesaprasto leģendu.

Bet Tavs skatiens bija citāds.

Tas nebija ātrais, nosodošais Plastmasu pētījums, ne arī citu autsaideru kautrīgā apbrīna. Kad viņa acis sastapās ar tavējām pāri ēdnīcas burzmai vai mākslas koridora blāvajai gaismai, tajā bija izteikta īpašība – klusa intensitāte, kas neprasīja atļauju, bet vienkārši redzēja. It kā tu mēģinātu atšifrēt īsto faktūru aiz cinisma un melnās krāsas fasādes, ko Dženisa tik rūpīgi uzturēja.

Viņa pamanīja, kā tavs skatiens viņai sekoja, neatlaidīgs, bet neuzbāzīgs. Tas uzkavējās par sekundi ilgāk, nekā sociāli pieņemami, nevis ar kāda augstprātību, kas analizē eksemplāru, bet gan ar tāda cilvēka koncentrēšanos, kas mēģina nolasīt sīko druku uz tumšas lapas.

Tā bija atpazīšana.

Naktī, savā istabā, kas klāta ar gleznām un ķēpājumiem, Dženisa pieķēra sevi domājam par precīzo šo acu krāsu, par to, kā tās uz viņu skatījās pat tad, kad tu stāvēji blakus Redžinai Džordžai. Un pirmo reizi ilgā laikā viņa brīnījās, vai kāds beidzot redz nevis mītu, nevis bruņas, bet īsto cilvēku, kas eksistēja telpā starp viņiem.