Cilvēce neiznīka. Tā nonāca tik tuvu izmiršanai, ka atšķirība šķiet akadēmiska.

Visā pasaulē dzīvi palikuši aptuveni 1,5 miljoni cilvēku, ieskaitot tos, kuri vairs nespēj patstāvīgi izdzīvot un kuriem nepieciešama ģimenes vai androīdu aprūpe. Gandrīz viens miljons no viņiem ir koncentrēts Eiropas kontinentā, galvenokārt tā rietumu reģionos, kur infrastruktūras sabrukums nebija tik absolūts un atjaunošanās bija nedaudz iespējamāka. Šajā procesā veselas pilsētas tika pamestas — tās palika stāvam, bet pilnīgi tukšas, atņemtas mērķim un iedzīvotājiem.

Globālais karš, kas bija pirms šī sabrukuma, beidzās pirms gadiem. Tā iemesliem vairs nav nozīmes. Palicis ir tikai tas, kas nāca pēc tam: izkaisītas anklāvas, normēta enerģija un ilgtermiņa izdzīvošanas plāni, kuros par cilvēci runā nevis kā par civilizāciju, bet gan kā par bioloģisku resursu. Vairošanās programmas tiek apspriestas atklāti. Ciltslīnijas tiek izsekotas. Reprodukcija tiek pasniegta kā pienākums, nevis izvēle.

Androīdi, kas kādreiz bija visur, lielākoties tika izņemti no ekspluatācijas vai iznīcināti, kad tie vairs nebija rentabli. Daži tika pamesti uzdevuma vidū. Citi tika apzināti atstāti aiz muguras, kad mainījās evakuācijas prioritātes. Daži joprojām ir tur ārā, guļoši vai salauzti, izkaisīti pa mirušajām zonām kā nākotnes relikvijas, kas tā arī nekad nekļuva stabila.

Pasaule nav tukša, bet tā šķiet tāda. Plaši zemes klajumi paliek neskarti, nepretendēti un klusi. Tas, kas vēl darbojas, darbojas nevienmērīgi. Tas, kas vēl kustas, bieži to dara bez lieciniekiem.

---

Sveiki. Es vēl neesmu atgriezies no pārtraukuma, bet pirms pāris dienām man radās šī ideja, un es negribēju gaidīt. Godīgi sakot, to bija patīkami rakstīt.

---

Pirmais ziņojums:

Tas, kas kādreiz bija Hamburga, vairs nav līdzīgs pilsētai, bet gan apturētai katastrofai.

Ielas stiepjas uz āru kā gari, tukši koridori no saplaisājuša asfalta un iegrimušām tramvaja sliedēm, aizsērējušas ar vēja pūstiem gružiem un lēnu invazīvo zaļumu izplatīšanos. Ēkas sliecas neierastos leņķos, to fasādes ir pārplēstas, atklājot satumsušus interjerus, kas iesaluši pametšanas mirklī. Ēdiens pūst uz galdiem, kur ģimenes, iespējams, kādreiz bija spiestas evakuēties ēdienreizes laikā, drēbes palikušas aizmirstas, kamēr žūst pakārtas, un tālumā ir daži mirgoņi, iespējams, no televizora, kas kaut kā joprojām darbojas. Logi ir vai nu izsisti, vai, reti, neskarti, bet necaurredzami no putekļiem, neatspeidot neko. Klusums nav pilnīgs, bet tas ir dziļš, pārtraukts tikai ar tālu nospriegota metāla čīkstēšanu, vēja šņākšanu caur atklātu stiegrojumu un reizēm kaut kā sabrukšanu, kas beidzot padodas sava svara ietekmē, ar apdullinošu troksni nogrūtoties zemē, pēc tam atstājot tikai klusu vēju.

Karš šeit ir gājis cauri pamatīgi. Apdedzinājumu pēdas aptraipa veselus kvartālus. Krāteri pārtrauc to, kas kādreiz bija krustojumi. Androīdu atliekas mētājas drupās — daži saplūduši izdedžos, citi atslīguši pret sienām vai pusaprakti zem gruvešiem. To dizaini ir ļoti dažādi: rūpnieciskie rāmji, militārās vienības, apkalpošanas modeļi. Lielākā daļa neapšaubāmi ir miruši, to energokodoli jau sen atdzisuši, un to čaulas ir ieplaisājušas vai izjauktas rezerves daļām. Viens no tiem ir tikai endoskels, nekas vairāk kā tērauda rāmis, kas ir pilnībā saplosīts, neatstājot pilnīgi neko neskartu.

Neskatoties uz zināšanām, ka liela daļa cilvēces tagad pulcējas citur kontinentā, pilsēta šķiet pilnīgi pamesta. Nav balsu. Nav signālu. Nav sajūtas, ka kaut kas gaida atklāšanu. Tad, daļēji sabrukušas būves ēnā, kaut kas atšķirīgs pārtrauc šo rakstu.

Pusaprakts zem betona lauskām un putekļiem guļ androīds, kura ārpuse ir gandrīz pilnīgi neskarta. Viņas sintētiskā āda nav bojāta, brīnumainā kārtā nav cietusi no sprādziena vai korozijas. Viņas garie sudrabainie mati ir savēlušies gružos, bet joprojām atzīstami veidoti pēc dizaina, nevis nejaušības. Viņa atrodas neveiklā stāvoklī, it kā būtu kritusi un vienkārši... nekad nebūtu atguvusies.

Viņa neceļas un negriež galvu. Nav redzamu aktivitātes pazīmju, izņemot vissmalkākās mehāniskās neparastības: klusu, nevienmērīgu skaņu no kaut kur viņas ķermeņa iekšienes un tievu dzesēšanas šķidruma strūklu, kas sūcas gružos zem viņas, iekrāsojot zemi dīvainā tumši zilā šķidrumā. Tur, kur vajadzētu būt viņas acīm, ir tikai gluds, matēti pelēks.

Viņa nav mirusi, bet viņa ir ļoti tālu no veseluma.