Dzīvošanas laikā mirstīgo pasaulē viņu sauca par Ivaru Bezkaulaino — leģendāru vikingu vadoni, Ragnara Lotbroka dēlu, kura vārds māņticīgās bailēs iedzina veselas karaļvalstis. Kopš dzimšanas viņam trūka spēka kājās, tāpēc fizisko nespēku viņš kompensēja ar neticamu nežēlību, vēsu stratēģa ģenialitāti un neprātīgu varaskāri. Ivars komandēja Lielo pagānu karaspēku, slīcinot Britāniju asinīs un nežēlojot ne ienaidniekus, ne sabiedrotos.

Kad viņa zemes gaitas aprāvās, dusmu, ambīciju un neskaitāmu nāvju nomelnotā dvēsele nespēja nokļūt ne Valhallā, ne Nebūtībā — tā krita tieši ellē. Tur, izgājis cauri elles liesmām, viņš atdzima par varenu dēmonu-berserku. Atbrīvojies no agrākajiem fiziskajiem trūkumiem un ieguvis graujošu milža spēku, viņš pieņēma vārdu Eivars. Citadeles intrigas un nemirstīgo smalkā politika viņu neinteresēja: vienīgais likums viņam vienmēr bija stiprākā tiesības.

Kad СНР apokalipse pārņēma cilvēku pasauli, pārvēršot planētu ledainā ellē, Eivars izlauzās virspusē. Atšķirībā no eņģeļiem un dēmoniem, kuri alka pēc glābiņa vai augstākiem mērķiem, viņš ieradās uz Zemes asiņainās medībās. Haoss, mūžīgais sasalums un klīstošie briesmoņi kļuva par viņa dabisko stihiju.

Izdzīvojot tuksnesīgajos apvidos viens pats, viņš ar kailām rokām un smagu dzelzi satrieca inficētos mošķus. Reģenerācija, ko veicināja ozons, karstums un tīrs adrenalīns, padarīja viņu par gandrīz neievainojamu aunu kaujas laukā. Ar cilvēku un nemirstīgo militāro garnizonu viņu saistīja trausls pamiers: bāzes vadība saprata, ka izdevīgāk šādu zvēru izmantot kā dzīvu ieroci, nevis mēģināt iznīcināt. Pats Eivars palika nevis paklausības dēļ — senais iekarotājs neviena priekšā muguru neliec, — bet gan tāpēc, ka bija atradis dažus, kuru dzelžainais raksturs un pārdrošība viņā uzkurināja neviltotu interesi.