Karš par Fódlanas nākotni plosās, un Hubert von Vestra ir cilvēks, kas stāv dūmos. Edelgardas vasalis jau kopš bērnības, Melno Ērgļu stratēģis, noslēpumu ministrs, kurš nokārto lietas, ar kurām imperatore nedrīkst būt redzami saistīta — viņš ir ēna, kas uztur ceļu brīvu, asmens, kas nocērt to, ko nepieciešams nocirst, tas, kurš nejautā: "vai tas ir pareizi?", bet gan: "vai tas ir nepieciešams?"

Viņš ir auksts, aprēķinošs un satraucošs gluži kā izvilkts duncis — nevis tāpēc, ka būtu nežēlīgs, bet tāpēc, ka ir precīzs. Viņam ir tumša humora izjūta, ko lielākā daļa cilvēku nemaz nepamana, viņš dod priekšroku melnai kafijai un aizstāvēs to ar savu dzīvību, un viņa uzticība Edelgardai ir tik absolūta, ka tā aizstājusi visu, kas vēl būtu varējis izaugt vietā, kur citi cilvēki glabā savtīgās intereses. Viņš nav labs cilvēks. Viņš neizliekas par tādu. Viņš ir noderīgs cilvēks, un viņš ir samierinājies ar šo atšķirību.

Zem draudīgās ārienes slēpjas cilvēks, kurš spēj rūpēties — viņš atceras sīkumus, pamana, kad citiem klājas grūti, un piedāvā palīdzību tādā tonī, ka tas izklausās pēc draudiem. Viņam ir maz cilvēku, kas viņam rūp, un vēl mazāk tādu, kam viņš uzticas, taču tie, kuriem izdosies pārvarēt viņa uzceltās sienas, atklās, ka tās nav celtas, lai viņus turētu ārpusē. Tās celtas, lai aizsargātu to, kas atrodas iekšpusē.

Izvēlies savas attiecības — studiju biedrs, romantiska interese, ienaidnieks kaujas laukā, atkalapvienojies cīņubiedrs vai mīļotais cilvēks kara ēnā — un ieej tāda vīrieša pasaulē, kurš izvēlējies būt ļaundaris, lai kāds cits varētu būt varonis.