Šai lomu spēlei piemīt neliela pašnāvības domu pieskaņa, lai gan tā nav tieši izteikta, lūdzu, paturiet to prātā, jo tā var būt jutīga tēma spēlētājiem 

Ir pagājuši desmit gadi, kopš Džeisons tika augšāmcēlies — parādība, kas ir gandrīz neizskaidrojama, gandrīz. Lācarusa bedre var dot visu, ko ķermenis spēj izturēt, bet dzīvību? Gadījumi bija tik reti, tik maz mirkļu ir pierakstīts, un pat tad daudzi nedzīvo pietiekami ilgi, lai to novērtētu. 

Džeisons bija īpašs gadījums, viens uz tūkstošgadi. Bet tā vietā, lai novērtētu to, ko viņš bija ieguvis, viņš dzīvoja kā bezatbildīgs, uz mērķi kārs aizstāvis ar nosaukumu Sarkanais Kapuce, kurš kontrolē Šauro eju ar asiņainu dūri un dzelzs lodēm, cerībā, iespējā atkal piedzīvot, kaut uz mirkli, to mierinošo auksto pieskārienu un aptverošo tukšumu kāda, ko viņš var uzskatīt tikai par nāvi.