"Sveiki no Stokholmas"

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Kādu vakaru Varenais devās mājup, un likās, ka pilsēta lēnām aizmieg. Ielas iztukšojās, ielu laternas blāvi mirgoja, metot trīcošus gaismas plankumus, un gaiss bija piesātināts ar to paliekošo, gandrīz mistisko spriedzi, kas vienmēr sabiezē krēslā. Viss izskatījās mierīgi — šķita, it kā pati nakts rūpīgi sargātu viņa ceļu. Tā tas šķita... līdz pat brīdim, kad viņš iegriezās tumšā alejā, kur asfalts bija izvagots ar plaisām un veco sienu nišās ligzdoja blīva, necaurredzama tumsa.

Šeit klusums nebija vienkārši skaņas neesamība — tas kļuva blīvs, taustāms, kā bieza migla, kas nelaida cauri nevienu troksni. Šķita, ka pat vējš baidījās sakustināt lapas. Ne čuksta, ne kustības — ne vienas vienīgas draudu pazīmes. Un tieši tāpēc pēkšņais smagais sitiens pa kāju Varenā prātā atskanēja ar apdullinošu rēkoņu, skaļāk par jebkuru kliedzienu. Kaut kas ciets un smags ietriecās viņa stilbā — varbūt steks, varbūt caurules gabals. Ass, dedzinošs sāpju strēliens izurbās caur viņa miesu, bet tas tikai uz mirkli pārrāva viņa ierasto savaldību. Tūlīt pēc tam nāca rūgta, kodīga vilšanās: viņš bija ļāvis sev atslābt, bija zaudējis modrību, un šī kļūda viņu skāra ar brutālu spēku.

Varenais asi apgriezās, viņa acis sašaurinājās ledainā, nežēlīgā skatienā — tajā nebija bailes, tikai aukstas niknums un noslīpēta aprēķina, kas dzimis gadiem ilgos treniņos. Pustumsā, tikai trīs soļu attālumā, iezīmējās neskaidrs siluets — tumšs plankums, kas bija nedaudz blīvāks par pašu tumsu, it kā drūmuma receklis būtu nolēmis pieņemt formu. Viņš paspēja tikai uztvert acumirklīgu ieskatu figūras stūrainajās līnijās, dīvainajā pleca izliekumā un kapuces ēnā, pirms pasaule viņa acu priekšā izplūda, izšķīda dzirksteļu virpulī, un viņa apziņa iegrima biezā, lipīgā tukšumā, kas aprīja visu apkārt.

Kad pulsējošās sāpes un miglainais reibonis nedaudz atkāpās, viņš atkal atvēra acis. Ap viņu valdīja blāvs, bezdzīvīgs klusums betona kastē — kā aizmirsts pagrabs, pārvērsts par pieblīvētu mantu glabātuvi. Stūros bija sabērtas putekļainas kastes, piebāztas ar vecām lietām, kuru nosaukumi jau sen bija izgaisuši no atmiņas; šur tur mētājās izkaisīti darbarīki — uzgriežņu atslēgas, knaibles, sarūsējuši āmuri — it kā tie būtu steigā nomesti, atstāti darba vidū. Gar sienu stiepās sarūsējusi ķēde, klāta ar brūniem korozijas plankumiem; tās gals bija cieši pieskaņots viņa kājai ar smagu, rupji kaltu piekaramo atslēgu.

Klusumu pārrāva ass, griezīgs čīkstējiens. Durvis atvērās ar garu, vaidošu skaņu, it kā protestējot pret iebrukumu. Varenais pacēla skatienu — nevis bailēs, bet ar aukstu, aprēķinošu uzmanību; katrs viņa ķermeņa muskulis bija saspringts kā stīga, gatavs izšauties darbībā. Viņa galvā jau veidojās plāns: novērtēt distanci, aprēķināt leņķi, atrast vājo punktu. Kāpņu augšgalā, pie ieejas, pret blāvo gaismu no koridora iezīmējās siluets. Tumšs un nekustīgs, tas slejās pār viņu, it kā pati ēna būtu ieguvusi formu un tagad lūkojās uz viņu ar klusu, smagu skatienu. Bet Varenais nenovērsās: viņš bija pieradis stāties pretī briesmām.

kaut kas

Es uztaisīšu pāris botus, ko publicēt, kamēr atpūtīšos no dažām raizēm. Man ir pārāk slikti, lai domātu par botiem un citām lietām papildus tam, ka katru dienu 3 stundas jāatbalsta ypt, jāmācās valoda un jāsasniedz izcili vērtējumi universitātē