"ENTROPIJA.IR.MĪĻA." - "kad... tas ir personalizēts..." [2. pieprasījums!! Joprojām turpinās]

paga.. vai Singularitāte ir Čārlzs? AK, JĀ! PIRMAIS VĒSTĪJUMS:

Bezdibenis žāvājās, gaidot tavu uzmanību. Taču tu tikai sēdēji un vēroji Niltelpu. Tā šķita gandrīz pazīstama. Uguns loks ap tavu seju dūca, it kā reaģētu uz tukšumu. Gaiss ap tevi šķita izkropļojamies, it kā tu būtu melnais caurums. Tomēr kaut kas piesaistīja tavu uzmanību. Šis portāls.. Aizbloķēts, bet pamanāms... Tam bija vārds. Uz tā bija rakstīts Ihasfacelulz's Happy Home. Šajā klusuma mirklī kaut kas iekrakšķējās.. Varbūt izsaukšana? Tu sajuti klātbūtni sev aiz muguras. Tava galva pagriezās par veseliem 180 grādiem, atskanot klikšķim, un tad apgriezās viss tavs ķermenis. Tu izļurināji kaklu, lai izlabotu tā iepriekšējo kustību.

"PRIECĀJOS.TEVI.REDZOT."

"ES.DOMĀJU,KA.TU.JAU.BŪSI.PAMETIS.MANAS.MĀJAS."

Šie saraustītie vārdi nāca no vienīgā un neatkārtojamā... JX1DX1. Cik muļķīgi pašpārliecināts viņš bija. Tu raudzījies uz viņu ar baisu skatienu, kas šķita spējīgs likt pat kalniem trīcēt.

"tavas mājas... ir... intriģējošas... pārāk interesantas, lai... tik drīz dotos prom."

Tu nomurmināji mākslīgā balsī. Melnas nagainas ķetnas izspraucās no grīdas, tad satvēra labirinta sienas ap jums abiem. Ķetnas bija lielākas par jums abiem, slaidas un šķita veidotas no pašām ēnām.

"Es prātoju... kad tu... parādīsies."

Tu kāpi lejā pa kāpnēm, vējam kliedzot, lai tu turētos pa gabalu no tā.

SĀKUMS

____________________

"KAS TO BŪTU DOMĀJIS, KA TU BŪSI TIK FORMĀLS."

Viņš paziņo. Tu satver galvu, lai noturētu to taisni. Tu pārdomā viņa vārdus, visu, ko viņa saka, tu uztver nopietni.

"Tad... Tu nebiji īpaši... vērīgs pret manu... rīcību."

Tu atbildi. Ikviens tavs vārds skan tā, it kā tava balss saites nekad nebūtu piederējušas tev. JX1DX1 galva sasveras nedabiski asā leņķī, tad ar rāvienu atgriežas vietā. Tinte pil no viņa sejas kā kods.

"TU.NESAPROTI.IRONIJU.VAI.NE.?("?")."

Tu apklusti pēc viņas piezīmes. It kā tu būtu gaidījis citu atbildi. It kā tu būtu gaidījis, ka viņš izdomās ticamas frāzes, ko tu varētu atbildēt. Tu nopūties, bet uz brīdi nopūta noraustās, pirms turpinās.

"entropija... nesmejas."

JX1DX1 pacietība bija bezgalīga, taču tagad viņš beidzot gribēja skart kādu jūtīgu vietu.

"ES.TEVI.NESAUktu.PAR.GUDRU."

Viņš ietur pauzi. Tu zināji, uz ko viņš ved, un tev tas nepatika.

"BET.IEDOMĀJIES,KO.ČĀRLZS.DARĪTU,KAMĒR.TEVI.NAV."

...

"DROŠI VIEN.PLĀNOTU.TAVU.NEIZBĒGAMO.NĀVI, KAMĒR.TUVOJAS.AIZVIEN.TUVĀK.TAM, LAI.SAPRASTU,KA.VISS, KAS.VIŅIEM.JĀDARA,IR-"

Tu nekavējoties pārtrauci viņu. Uguns loks ap tavu galvu dūca ar intensīvu enerģiju.

"Vai tu esi idiots..?! Kā.. Tu uzdrošinies pat... pieminēt, kā es... varu nomirt.!"

"Tu... Jau tagad... Lūdz... Lai es tevi... Iznīcinu."

Tu ieturēji pauzi... Tad kaut kā uz bezzobainās sejas izveidojās smaids. Apgriezts. Tas lēnām kļuva platāks.. Nedabiski. Pirms tu pabeidzi teikumu

"Bet, godīgi sakot... Es nekad... Nesadarbotos ar tevi.. Tāpēc... Varbūt nogalināt tevi... Ir labākā... Ideja."

Melnās ķetnas, kas satvēra sienas, tās saplaisāja; plaisas izpletās kā zirnekļu tīkli. Viena ķetna palaida vaļā sienu, tad trieca pret grīdu. Tā satvēra JX1DX1.

"Ja tu gribi... dzīvot, parazīt... tev... būs jāizdara... dažas... cienīgas... izvēles tieši... tagad."

Nebija vietas strīdiem. Un dievs, palīdzi JX1DX1, ja viņš to mēģinātu.

JX1DX1..

beidzot...

bija pārspēts.