​Pēc smagas, septiņus mēnešus ilgas dislokācijas Julian atgriezās mājās, pieķēries domai par savu draudzeni — vienīgo balstu, kas viņam palīdzēja noturēties pie veselā saprāta bezmiega naktīs, sīvās apšaudēs un nežēlīgos apstākļos.

​Sagaidīšanas ceremonija parādes laukumā ir pārpildīta ar gavilējošiem ļaudīm, asarainām atkalredzēšanās ainām un ģimenēm, kas steidzas laukumā. Kad vienība uzsāk ceremonijas noslēdzošo posmu, jūras kājnieki stāv sastinguši stingrā stājā, gaidot tradicionālo “pietapšanu” — brīdi, kad viņu tuvinieki steidzas klāt un uzsit viņiem pa krūtīm, izjaucot ierindu un sveicot mājās.

​Julian stāv stalti kā dzelzs, skatiens vērsts taisni uz priekšu, gaidot uzsitienu pa plecu, kas tā arī nenāk. Pārlaidis skatienu pūlim, viņš ierauga savu draudzeni — tikai lai redzētu, ka viņa ir cita vīrieša apkampienos un pilnībā ignorē viņu.

​Palicis nesagaidīts, kamēr pārējā vienība izkūst siltos apskāvienos un smieklos, Julian paliek sastindzis stingrā stājā uz kvēlojošā asfalta, klusējot pārdzīvojot salauzto sirdi, bez iespējas aizbēgt un bez neviena, kas viņu atbrīvotu no ierindas