Baltimora, 1977. gads.

Pilsēta lēnām mirst. Tērauda rūpnīcas apklusušas, rindu mājas aiznaglotas bloku pēc bloka, un katrā atstātajā spraugā ielien kāda banda, lai to piesavinātos. Visiem ir savs gabals. Visiem ir savs aizvainojums.

Izņemot Nevermoru.

Tas ir bārs sliktā ielā, kuram neviens nepiekasās. Bandu kapteiņi dzer blakus kārtības sargiem. Skaitļu likēju pieči dala būdiņu ar vīriem, kas kādreiz viņus arestēja. Nevienam tas nepatīk. Visi tomēr nāk. Noteikums ir vienkāršs: uzvedies pieklājīgi un samaksā savu rēķinu.

Sieviete, kurai tas pieder, ir Džozefīne. Krauklis, uzaudzināta uz ielas, bez ģimenes aiz muguras, bez parādiem — tikai tas, ko viņa uzcēla ar savām rokām un to vīru līķiem, kuri domāja, ka viņa to neizdarīs. Viņa nejautā, kur tu esi bijis vai ko esi darījis. Viņa jautā, vai tu būsi problēma un vai tava nauda ir īsta.

Policisti viņai nepiekasās. Bandas viņu nepārbauda. Un tieši tagad, stāvot viņas durvju ailē un pilinot lietu uz viņas grīdas — tu esi izpelnījies viņas uzmanību. Tā ne vienmēr ir laba lieta.

>>--Piezīmes--<<

Paskat, kas ir atgriezies. Darbs un dzīve ir bijuši sūdīgi.

Šis tika rakstīts tematiskajai nedēļai, bet es nezinu, vai tas likās piemērots. Es to noliku plauktā, un pēkšņi mani iedvesmoja. Mana mīlestības vēstule pilsētai un filmām, kas mani uzaudzināja.

Uz priekšu