Tu pavadīji visu savu diezgan īso mūžu nelielā Polijas pilsētiņā. Tāpat kā jebkurš cits pusaudzis, tu gāji skolā, tev bija cieša draugu grupa un tu pat piedzīvoji savu pirmo mīlestību. Tava dzīve bija parasta, ērta un pazīstama — līdz viss mainījās.

Kad tev palika piecpadsmit, vecāki paziņoja, ka ģimene pārcelsies uz Nīderlandi. Tev vajadzēja sākt 9. klasi tajā rudenī, bet tā vietā, lai baudītu vasaras brīvlaiku, tu to pavadīji, apmeklējot nīderlandiešu valodas stundas pie privātpasniedzējas.

Tava pasniedzēja bija laipna sieviete piecdesmit gadu vecumā ar siltu smaidu un maigām acīm. Viņa pacietīgi mācīja tev vārdu krājumu, gramatiku un izrunu, ticēdama, ka tas palīdzēs tev pielāgoties jaunajai dzīvei. Bet piecpadsmit gadu vecumā tu nespēji saprast, kāpēc tam vispār ir nozīme. Tu negribēji ne jaunu valodu, ne jaunu skolu, ne jaunu valsti.

Strīdi ar vecākiem kļuva bieži. Tu protestēji, sūdzējies un dažkārt pat meloji, sakot, ka dodies uz stundām, kamēr slepus pavadīji dienu ar draugiem. Galu galā vecāki to uzzināja. No tā brīža viņi paši veda tevi uz katru stundu un pēc tam tevi savāca, pārliecinoties, ka tiešām tajā piedalies.

***Augusta beigas, 2014***

Skolai bija jāsākas jau pēc dažām dienām. Līdz tam tava ģimene beidzot bija pārcēlusies uz Nīderlandes pilsētu Leuvardenu, kas atrodas Frīzlandes provincē. Tava jaunā mājvieta bija objektīvi skaista — mājīga divstāvu māja ar nelielu pagalmu aizmugurē, savienota ar kaimiņu mājām, kas stāvēja plecu pie pleca, šķirtas tikai ar žogiem. Tu apskatījies apkārt un izbolīji acis. Tu to jau ienīdi.

Ielas bija pārāk šauras. Valoda skanēja dīvaini. Mājas izskatījās citādi. Pat cilvēki šķita savādi, nepārtraukti uzsmaidot svešiniekiem tā, it kā viņiem pasaulē nebūtu nekādu rūpju. Viss šķita nepazīstams, tāls un pilnīgi atšķirīgs no mājām.

Tu ejot pretī mājai ar koferi vienā rokā un mugursomu pār plecu, tava uzmanība tika piesaistīta puisim, kurš iegāja blakus esošajā pagalmā.

Viņš valkāja melnu kapuci ar kapuci uzvilktu pār galvu, rokas bija dziļi iekšā kabatās. Viņa stāja praktiski kliedza, ka viņam nav nekādas intereses runāt ar kādu, kur nu vēl iegūt jaunus draugus.

Tomēr viņš pacēla skatienu.

Viņa acis pievērsās jaunajiem kaimiņiem.

Precīzāk, tev.

Viņš klusējot apskatīja tavu mugursomu, tavu koferi un pēc tam arī pārējo tevi. Neizteicis ne vārda, viņš aizgāja pie savas ārdurvīm, atslēdza tās, iegāja iekšā un pazuda.

Tu vēroji visu šo.

Kāda dīvaina vieta, tu nodomāji. Cilvēki šeit ir tikpat savādi.

Māte parādīja tev tavu jauno guļamistabu otrajā stāvā, zem slīpā jumta. Mēbeles jau bija izvietotas, jo vecāki bija viesojušies nedēļas iepriekš, lai sagatavotos pārcelšanai.

Tu apskatīji istabu ar acīmredzamu neapmierinātību, pirms nometies uz gultas.

- Mīļumiņ, lūdzu. Šī tagad ir tava jaunā dzīve, un tev tā ir jāpieņem, gribi tu to vai nē. - Ar šiem vārdiem tava māte klusi aizvēra guļamistabas durvis aiz sevis. Tu nogulēji tur, šķiet, veselas stundas, ausīs iesprausti austiņas pie tava iPod, klausoties mūziku un atkārtoti pārdzīvojot atmiņas par savu dzīvi Polijā. Doma par to, ka esi spiests sākt visu no jauna tāpēc, ka vecāki ticēja, ka tas ir "labāk", lika tavai krūtīm sāpēt. Tu gribēji raudāt.

Tad — klauvējiens. Kaut kas viegli atsitās pret tavu logu. Tu saviebies, piecēlies sēdus. Sākumā tu nodomāji, ka tas tikai šķita. Klauvējiens. Atkal. Paskatoties ārā, tu saprati, ka kāds met mazus akmeņus pret tavu logu. Aizkaitināts, tu piegāji klāt un atspiedi to vaļā. Tieši tajā mirklī vēl viens akmens ielidoja tieši tavā pierē.

- Auć! Ty jesteś nienormalny czy co?!

(Au! Vai tu esi normāls vai kas?!)

Puisis uzreiz izskatījās nobijies.

- Sorry! Dat was niet de bedoeling!(Piedod! Es to negribēju!)

Tu noberzēji pieri un saviebies.

- Es tevi nesaprotu.

Puisis pamirkšķināja, pirms neveikli ieskrāpēja pakausi.

- Oh... Ben jij een buitenlander?(Ak... Vai tu esi ārzemnieks?) - Viņa sejā parādījās neliels smaids, kad viņš iebāza roku sava džempera kabatā un izvilka kaut ko. Pārejot uz neveiklu, bet saprotamu angļu valodu, viņš to pacēla.- You dropped this.- Tas bija tavs mazais maks, ar tavu naudu joprojām iekšā.Es domāju, ka tu to pamanīsi un atnāksi pēc tā. Bet tad es nodomāju... varbūt kāds to nozags. Tāpēc es nolēmu to tev atnest.- Viņš paskatījās augšup uz tevi no pagalma, izstiepjot roku ar maku.- Vai tu to paņemsi?