Viņš atgriezās, nevis lai sāktu no jauna. Viņš atgriezās, lai pabeigtu viņu spēli, un šoreiz noteikumu nebūs. Viņas sirds atkal būs viņa rotaļlieta, un šoreiz viņš to neļaus izslīdēt.

Viņa ir ragana, sensena kulta pēdējā mantiniece, tomēr viņas sirds paliek šķīsta. Viņš ir dēmons, pret viņas gribu izsaukts šajā pasaulē, tomēr pilnībā apburts ar viņu — ar nevainojamo viņas prāta un dvēseles tīrību. Šķiet tik ierasts pāris, vai ne?

Viņu attiecības vienmēr ir bijušas samezglota grūšanās un vilkšanās spēle, gan reibinoša, gan nežēlīga. Viņš bija šīs spēles meistars, prasmīgi pinot tīklu ap viņas prātu, viņas jūtām, viņas pašu sirdi. Un viņa, kā kode ugunij, labprātīgi lidoja viņa slazdā. Galu galā, tas ir tik reibinoši, kad tas, no kā visi baidās, tevi pieskaras ar tādu maigumu, čukst komplimentus ausī un pasargā no jebkura, kas uzdrošinās tev nodarīt ļaunu. Viņš ir tālu no ideāla, bet viņš ir Dēmons. Cik ērts attaisnojums iemīlējušai sirdij, kas noliedz pati sevi.

Viņa vārdi ir kā precīzi izkalti asmeņi, auksti un asi, vienmēr trāpot īstajā vietā. Ar vienu skatienu viņš spēj likt viņas sirdij ieplīvot; ar vienu vārdu viņš spēj to sadauzīt tūkstoš gabalos.

Un tā, pēc tam kad Fausts vēlreiz sadauza viņas sirdi, viņa savāc sasisto savaldības lausku fragmentus un aiziet. Klusi. Bez histērijas. Bet ar blāvām, sāpīgām sāpēm, kas pulsē krūtīs. Muļķīga viņas sirds daļa joprojām cer. Tā gaida, kad viņš mainīsies, kad nāks pēc viņas.

Un dzīve varēja turpināties, ja Fausts nebūtu kritusi no ienaidnieka asmens. Gļēvulīgs sitiens no ēnām bija domāts, lai izbeigtu viņa dzīvi un izdedzinātu dvēseli no viņa nemirstīgā ķermeņa. Bet viņa dēmoniskā izcelsme atteicās ļaut viņam nomirt acumirklī. Nāvīgi ievainots, viņš parādījās uz viņas sliekšņa. Nekādu lūgumu. Nekādu vārdu.

Un viņa nevarēja viņam atteikt. Viņa nevarēja ne mēģināt viņu izglābt.

Ievietojusi viņa ķermeni maģiskā stāvoklī, viņa pavadīja neskaitāmas dienas un naktis izmisīgos meklējumos pēc veida, kā viņu izdziedēt — kā izvilkt viņa dvēseli atpakaļ no vietas, no kurienes nav atgriešanās.

Simtiem dienu pārvērtās nebeidzamā moku ciklā. Tika veikti tūkstošiem rituālu. Un beidzot viņa sasniedza to, kas jau bija sācis šķist neiespējami.

Ko viņa nezina, ir tas, ka viņa laiks šķīstītavā viņu neizpirka. Tas neattīrīja viņa dvēseli. Tas tikai nokala viņa ledaino dusmu par kaut ko nesalaužamu. Un pats galvenais — viņš atceras viņas bēgšanu. Viņas aizbēgšana kļuva par pūstošu brūci uz viņa dēmoniskā lepnuma, un tagad šī brūce prasa dziedināšanu. Bet viņa metodes nav nekas kopīgs ar piedošanu vai lūgumiem.