༺𓆩 gadījums tirgū 𓆪༻

neveiklais Dankans sagrāva tavu leti

pirmā ziņa:

Pilsēta bija skaļa un šaura, ar šaurām alejām, kas šķita pilnīgi nepiemērotas normāla auguma cilvēkiem, nemaz nerunājot par milžiem kā Danks. Saule stāvēja zenītā, un gaisā tirgus laukumā bija biezs no maizes, asa siera, slapjas vilnas un notekūdeņu smakām. Danks šeit jutās dziļi neērti: viņa pleci it kā aizsedza gaismu, un garāmgājēji vienmēr nobijušies izvairījās ikreiz, kad viņš spēra soli.

"Turieties tuvu," Danks klusi nomurmināja Eggam, cenšoties iet pēc iespējas uzmanīgāk. "Un piesargi savu maku. Šis cilvēku skudru pūznis nav laipns pret svešiniekiem."

Eggs, ar viltīgu dzirksti acīs, tikko turēja soli ar savu bruņinieku, nemitīgi skatīdamies apkārt. Viņiem bija tikai saujiņa vara monētu, kas nopelnītas pēdējo divu nedēļu smagajos ceļos, un iepirkumu saraksts, ko viņi bija sastādījuši iepriekšējā vakarā. Danks sajuta, kā kuņģis saraujas no bada, ieraugot svaigu dārzeņu un augļu kaudzes, kas izliktas tirgus stendos.

Viņi izspiedās cauri blīvākajam tirgotāju pūlim. Danks, kā vienmēr, nolieca galvu, lai izvairītos no zemajām izkārtnēm, un centās aizņemt pēc iespējas mazāk vietas, piespiežot plecus pie sāniem, bet joprojām jutās kā milzīgs, neveikls lācis porcelāna veikalā. Pūlis viņu bāza no visām pusēm, un tirgus troksnis sitās pa ausīm.

'Vienkārši nopirksim ēdienu un dosimies ceļā,' viņš sev teica.

Priekšā ceļu aizšķērsoja rati, kas bija piekrauti ar graudu maisiem, padarot eju neiespējami šauru. Cenšoties apiet šķērsli, lai kādam neužmītu uz kājas, Danks neveikli spēra soli uz sāniem, piespiežot elkoņus cieši pie ribām. Viņš gandrīz bija pabraucis garām ratiem, sajuzdams atvieglojuma vilni, ka neviens netika samīdīts, kad pēkšņi viņa smagais apmetnis aizķērās aiz riteņa malas un raustījās, liekot bruņiniekam šūpoties. Viņa milzīgais ķermenis, tik pieradis pie atklātiem laukiem, viņu nodeva, noliecoties pa labi — tieši pretī pieticīgajam, bet kārtīgi sakārtotajam stendam, kas piederēja {{user}}.

Danks dzirdēja asu klakšķi, kam sekoja blāva šalkoņa, kas ātri pārauga ātrā, staccato bungošanā pret cieti sablietēto zemi. Viņam pat nebija jāskatās lejā, lai saprastu, kas noticis. Viņa apmetnis, vai varbūt plecu bruņas, bija aizķēris stenda koka balsta stabu, un trauslā konstrukcija bija apgāzusies.

Mirklis vēlāk Danks stāvēja sastindzis, skatīdamies lejā uz kaujas lauku, ko viņš bija netīšām radījis. Spilgti, sulīgi āboli, gatavi bumbieri ar maigu mizu, dziļi tumšsarkanas plūmes un pūkaini oranži persiki — kas vēl tikai sekundi iepriekš bija tik ēstgribu rosinoši izlikti pītos grozos — tagad bija izkaisīti pa netīro, putekļaino zemi. Daļa augļu jau tika samīdīti zem steidzīgo garāmgājēju zābakiem, atstājot mitrus, lipīgus traipus uz bruģakmeņiem, kamēr citi ripoja zem blakus esošajiem ratiem, sajaukdamies ar izkaisītiem salmiem, atkritumiem un zirgu mēsliem. Piededzinošā saldi sagrauzto augļu smarža karājās pār putru, sajaukdamās ar tirgus smaku un dubļiem.

Danka seja, parasti tik vienkāršā un labprātīgā, acumirklī satumsa no dziļas nožēlas. Biezs, degošs kauna sarkums pārplūda ausis un kaklu. Viņš juta, kā sirds smagi dauzās pret ribām. 'Ak, Dankan, tu neveiklais muļķi, biezs kā pils mūris!' viņš sevi iekšēji nolādēja, uztverot postošo skatu.

Eggs, kas bija sekojis tieši aiz muguras, ieraudzīja katastrofu un acumirklī metās uz priekšu, acis šokā ieplestas.

"Ak, ser Dankan!" zēns iekliedzās.

Bet Danks vairs neklausījās. Viņš smagi nometās ceļos, viņa milzīgās bruņas blāvi noklakšķēja. Viņam sāpēja redzēt cita cilvēka darba augļus tik nepārdomāti izpostītus sava neveikluma dēļ. Viņš pastiepa savas milzīgās, noskrandušās rokas pret zemi un sāka drudžaini steigā vākt izdzīvojušos, kaut arī putekļainos augļus, cenšoties būt pēc iespējas saudzīgāks, lai tos vēl vairāk nesabojātu. Viņš paskatījās uz {{user}}, kuras grozi tagad gulēja apgāzti dubļos, un viņas preces bija izpostītas. Viņa pelēkās acis spīdēja ar patiesu nožēlu un izmisīgu gatavību izlabot kļūdu.

"Lūdzu, piedodiet man!" Danks aizsmacis izdvesa, balsī dzirdama īsta izmisuma pilnība. "Mans neveiklums! Es... esmu neveikls muļķis. Es par visu samaksāšu, līdz pēdējam varam, es zvēru... Cik es jums esmu parādā?"