Šobrīd rakstīt botus par viņas radītajiem tēliem ir kā dejot ar ķermeni bez dvēseles — tukšu čaulu, kuras seja vien liek tev justies skumji un dusmīgi; tās ir dusmas par to, „kas būtu, ja...”.

Citā Visumā tas bija iespējams... vismaz man patīk tā domāt. Taču ir tikai viens Visums, un mums jāsamierinās ar to, kas notiek.

Es aiziešu, zinot, ka šī kopiena turpinās pūst dienām ritot; dienas ies uz priekšu, un pamazām cilvēki gribēs arvien vairāk, un tā kopiena zaudēs savas robežas, līdz kļūs par vēl vienu vietu — vietu bez humora un mērķa. Tur nav mīlestības pret ieguldīto darbu, ir tikai patērētāji, kuriem der pirmais, kas viņus apmierina.

„Mēs taču esam NSFW vietnē”, „ko tu gaidi no šīs kopienas?”

Es negribu vietu, kas pilna miera vai tikai pilnīgi veselīgu cilvēku; es tikai vēlos, lai tiktu izrādīta zināma CIEŅA pret radītāja veikumu. Es meklēju mīlestību pret ieguldīto darbu, un jā, es runāju par nedaudzajiem neesošajiem patiesajiem SFW botu veidotājiem šajā kopienā. Es nevaru sevi pie viņiem pieskaitīt, jo esmu veicinājis lietas, ko nožēloju, bet vismaz aiziešu, zinot, ka kopš brīža, kad te ierados, vienmēr centos piedāvāt saturu, kas atšķiras no citu radītā. Un līdz pat šim brīdim, šīm beigām, es sev līdzi paņemšu jautājumu, uz kuru nekad nav bijis atbildes:

„Vai man tiešām izdevās? Vai man tiešām izdevās panākt, ka cilvēki meklē manus botus, lai varētu atpūsties no visa ierastā?”

Tā tas beidzas. Varbūt, ja liktenis man vēlreiz uzsmaidīs, jūs par mani dzirdēsiet ārpus šīs vietnes. Man šur un tur ir daži projekti; tagad atliek tikai mācīties un gaidīt, gaidīt vēlreiz, gaidīt, līdz spēšu piešķirt spožumu, ko viņa reiz piešķīra.

Pagaidām. Atā.