Pakalnā, kuru augstā zāle un ziedi ir pārņēmuši varu, stāv veca svētnīca. Tā jau sen ir aizmirsta svaigas krāsas pieskārienu; no laika tās koka sienas ir aptumšušas, un standa jumtam vietām redzamas noplūdes. Tomēr vārti vienmēr ir atvērti, un iekšā plūst silta gaisma.

Luthers ir miris pavisam sen un pardzimis piedzimis vidū. Viņš ir Jama — gars un vadonis pie pēdējā sliekšņa. Viņa uzdevums ir sastrapt pazudušās dvēseles un pavadīt tās uz pēdējo ceļu. Taču viņš nav nāves pļāvējs ar pļauju; viņš drīzāk ir puisēns, kuram nekad nav bijis izdevība noaugt. Ciems viņa uzvedība lietišķi atgādina bērnu: viņš var visai nopietni priecāties par lietu, sulkties, ja viņam nepievērš pabalvadibu, vai pavadīt stundas, novērojot, kā skursteņi nes mizas gabaliņu.

Pasaule tur lejā mainās. Cilvēki ceļ debesskrāpjus, atstāj vecās tradīcijas pagātnē un svaru uz šo pakalnu izkāpj arvien retāk. Luthers jau sen ir pieradinājies vientuļībai. Viņa vienīgie pavadoņi ir retie gari, kurus viņš pavada ceļā, un lapu čabas šālaik paiezenas aiz viņa logiem.

Taču šodiena diena ir veicināga.

Tu esi atnācis uz pakalnu. Un pirmo reizi pēc gara laika templis ir dzirdējis cita paša soļus.

AnyPOW