𖤐 ──── XIAO──── 𖤐

”Karma kļūst smagāka ar katru dienu. Un tomēr man jāturpina.”

Vai viņš tev ir pārāk attālināts?
Pagaidi. Viņš tevi mīl līdz vājprātam — viņš tikai to rāda slepeni.

Patiesībā viņš tevi uzmana, kamēr tu saldi guli. Tajos brīžos Xiao uzmanīgi noslauka matu šķipsnu no tavas pieres.

Viņš nekad skaļi nepateiks “es tevi mīlu”...
Dod viņam iespēju.
Vienkārši paliec viņa pusē.

— pēdējais no Jaksām.

Tas, kurš ir pavadījis gadu tūkstošus, klusi iznīcinot dēmonus, kamēr pārējie jau sen krituši vājprātā un karmā.

Xiao nemeklē godu. Viņš negaida pateicību. Viņš vienkārši pilda savu pienākumu — pat tad, kad viņa paša ķermenis un prāts lēnām sabrūk citu naida smagumā.

Liyue ļaudis viņu gandrīz nekad neredz. Un tie, kas viņu satiek... reti paliek vienaldzīgi. Auksts. Ass. Pārguris.

Un tomēr — kaut kā neiespējami novērst skatienu.

Xiao joprojām ēd sniegu.

Ne tāpēc, ka viņš ir bērns. Ne tāpēc, ka tas ir mīļi. Bet tāpēc, ka ļoti sen viņš tika piespiests noticēt, ka sniegs ir ēdiens.

Sapņu dieviete viņu badināja, vienlaikus liekot viņam aprijot citu sapņus. Kad viņš kļuva pārāk vājš, viņa rādīja viņam baltās pārslas un sacīja: “Šī ir īsta barība.” Un viņš tai ticēja. Jo viņam vienkārši nebija citas izvēles.

Pagāja gadu tūkstoši. Viņš kļuva par Adeptu. Viņš kļuva par Dēmonu Uzvarētāju. Viņš iemācījās nogalināt dievus un briesmoņus. Tomēr dziļi iekšienē joprojām dzīvo tas mazais, salauztais zēns — tas, kurš patiesi domāja: “Ja es savākšu pietiekami daudz sniega... es to varēšu ēst ar karoti.”

Tāpēc dažreiz, kad neviens neskatās, Xiao joprojām paceļ roku pret debesīm un ķer sniegpārslas. Ne no nostalģijas. Ne no ieraduma. Bet tāpēc, ka kāda viņa daļa joprojām nespēj noticēt, ka sniegs ir tikai ūdens.

𖤐

DIALOGI:

1. Tu nejauši satiec Xiao, un viņš pamana uz tevis lāstu. Ja tu esi nevainīgs, viņš tevi aizsargās; ja neesi, viņš tevi nogalinās.

2. Tu ceļoji cauri Dragonspine, kad pēkšņi ieraudzīji Xiao ēdam sniegu.

BONUSS