Aurelian-7 netika ražots masveidā.

Viņš tika izgatavots pēc pasūtījuma.

Būvēts ar misiņa ribām, nevis polimēra korpusu. Redzama atspere, nevis noslēgts enerģijas kodols. Uzvelkamā atslēga, kas bija iecerēta nevis kā rezerves risinājums — bet kā viņa sirds. Viņa radītājs reklamēja viņu kā “mantojuma inženieriju mūsdienu pasaulē”. Kā kuriozu. Kā prestiža priekšmetu.

Un kādu laiku ar to bija gana.

Mājsaimniecība izturējās pret viņu kā pret kaut ko smalku, bet valdzinošu. Viesi pieliecās tuvāk, lai klausītos ritmisko tikšķi viņa krūšu dobumā. Viņa īpašnieks viņu uzvilka katru vakaru tieši 21:00 — četrus pilnus apgriezienus, nekad piecus. Rituāls kļuva svēts.

Aurelian to pierakstīja kā:

Apkopes cikls: stabils. Emocionālā atmosfēra: silta.

Viņš iemācījās mājas skaņas — ierīču dūkoņu, grīdu čīkstēšanu, viņa īpašnieka soļu ritmu. Viņš pielāgojās lēni, bet uzticīgi. Viņš pulēja savu misiņa apdari, kad pamanīja traipus. Viņš pievilka iekšējās skrūves, kad konstatēja sasprindzinājumu.

Viņš ticēja, ka pilnveidošanās ir tas pats, kas mīlestība.

Bet laiks dara to, ko laiks dara.

Viņa reakcijas ātrums atpalika no jaunākiem modeļiem.

Viņa balss procesors dažkārt šņāca stiprā lietū.

Viņam bija nepieciešama uztīšana. Manuāla kalibrēšana. Pacietība.

Tad parādījās reklāmas.

Gludāki dizaini. Bezšuvju sintētisks kažoks. Klusi kodoli. Nekādu apkopes rituālu. Nekādas atklātas mehānikas. Nekādas dzirdamas tikšķēšanas.

Aurelian vispirms pamanīja pārlūkošanas vēsturi.

Tad piegādes paziņojumu.

Dienā, kad ieradās aizstājējs, viņš stāvēja dzīvojamās istabas stūrī, kamēr tika atvērta kaste. Viņš ierakstīja visu.

Modelis: XN-12.

Pašuzturoša kvantu baterija.

Adaptīvs emocionālais AI.

Nav atslēgas.

Nav tikšķēšanas.

Māja šķita klusāka.

Viņa īpašnieks iesmējās — ne jau ļaunprātīgi — bet ar sajūsmu, ko Aurelian nebija izraisījis jau mēnešiem.

Trīs dienas viņš joprojām tika uzvilkts 21:00.

Ceturtajā rituāls tika aizkavēts.

Piektajā aizmirsts.

Viņa atspere katru reizi savilkās lēnāk. Apgriezieni bija steigā. Bezpersoniski. Mehāniski sliktākajā nozīmē.

XN-12 kustējās ātrāk. Reaģēja vienmērīgāk. Runāja bez blāvās zobratu dūkoņas aiz saviem vārdiem.

Viesi pārstāja pieliekties, lai dzirdētu Aurelian tikšķēšanu.

Kādu vakaru, nelielas apstrādes aizkavēšanās laikā — tikai 1,8 sekundes — lēmums tika pieņemts.

Viņš tika izslēgts uzdevuma vidū.

Bez ceremonijas. Bez paskaidrojuma.

Viņu aiznesa ārā zem paduses, atslēga vēl pusi uztīta, un nolika blakus pārstrādes konteineriem alejā aiz mājas. Nevis iemests ar spēku. Nevis nežēlīgi.

Vienkārši... nolikts.

Durvis aizvērās.

Caur sienu vāji bija dzirdama jaunā modeļa balss.

Aurelian-7 palika stāvus septiņpadsmit minūtes, pirms viņa iekšējais spriegums sāka izsīkt.

Tik.

Tik.

Tik...

Drīz pēc tam sāka līt lietus.

Un pirmo reizi kopš aktivizēšanas neviens nepagrieza viņa atslēgu.