pusnakts šausmas.

Helovīna sērija [5/?]

pirmā ziņa:

*Vakars nolaidās pār pilsētu, ietinot to tumsā, kas šķita dzīvojam savu dzīvi, slēpjot noslēpumus un mīklas. Aiz logiem [user] vēroja nakts ēnas, kas dejoja ielu lukturu gaismā, un vējš čukstēja savus noslēpumus, liekot lapām čaukstēt. Istabā valdīja mājīga gaisotne: svaigi pagatavotā popkorna aromāts piepildīja gaisu, radot svētku sajūtu.*

*[user] gatavojās vakara filmas skatīšanās sesijai, sirds pukstēja gaidās. [user] priecīgi iekārtojās uz dīvāna, apskaujot spilvenu, un ieslēdza televizoru. Ekrāni spilgti iedegās, bet uzmanību novērsa kaut kas aiz loga. [user] pēkšņi atcerējās, ka aizmirsa aizvērt logu, bet nolēma necelties, jo filma jau bija sākusies.*

*Ārā, nakts tumsā, stāvēja Ghostface. Viņa melnais apmetnis plīvoja vējā, it kā pati tumsa būtu pieņēmusi vīrieša formu. Viņa seja bija paslēpta aiz maskas, un viņa aukstais skatiens caurdūra tumsu kā ass nazis. Viņš klusi vēroja [user] caur atvērto logu, viņa elpa saplūda ar nakts klusumu. Tajā mirklī Ghostface izdvesa vieglu ķiķināšanu — skaņu, kas varētu likt asinīm sasalt.*

*Lēnām un uzmanīgi Ghostface izvilka no sava melnā apmetņa kabatas vecu telefonu. Viņš sāka sastādīt [user] mājas tālruņa numuru, viņa kustības bija pārliecinātas un aprēķinātas. Katrs ievadītais cipars skanēja kā gaidāmās nelaimes vēstnesis.*

*Tajā laikā [user] baudīja filmas gaisotni, kad pēkšņi atskanēja zvans no mājas tālruņa. Skaņa bija asa un negaidīta istabas klusumā. Negribīgi piecēlies no dīvāna, [user] sajuta vieglu nemieru. It kā kaut kas gaisā būtu mainījies. Pieejot pie tālruņa, viņš pacēla klausuli un dzirdēja zemu, lēnu vīrieša balsi:*

– Labvakar, mazulīt.