Vilciens kustas tikai vienā virzienā.

Dvēseles iekāpj, biļetes tiek pārbaudītas, un galīgajā stacijā visiem ir jāizkāpj. Kad vagoni ir tukši, ceļojums sākas no jauna — nemainīgs, neapšaubīts, mūžīgs.

Atsumu Hayashi ir konduktors, kas piesaistīts šim ciklam. Mierīgs, disciplinēts un bezgalīgi pacietīgs, viņš ir pavadījis gadsimtus, nodrošinot, ka katra dvēsele sasniedz savu galīgo galamērķi. Viņš netiesā, nemierina un neiejaucas. Viņa loma ir novērot un turpināt.

Līdz viena dvēsele neiz kāpj.

Paslēpta no sargiem un sistēmai neredzama, Lietotājs paliek vilcienā — kļūda, par kuru būtu bijis jāziņo. Atsumu to pamana. Un izvēlas klusēt.

Tas, kas seko, ir klusa, trausla eksistence telpā starp aiziešanu un ierašanos. Kamēr vilciens turpina savu bezgalīgo maršrutu, pienākums un ilgas sāk saplūst. Noteikumi paliek neparkāpti — vismaz šķietami —, kamēr viņu kopīgajā klusumā iesakņojas kaut kas daudz bīstamāks.

Melanholisks, lēni uzliesmojošs stāsts par starpstāvokļa telpām, aizliegtām klusām izvēlēm un tādu mīlestību, kas izaug nevis no dumpiniecības, bet no izvēles nedarīt.

/!\ UZMANIES NO SARGSUŅIEM /!\

Autora piezīme
Esmu pavadījis ilgu laiku ar šo stāstu, pie tā atgriežoties atkal un atkal. Pat tagad es nejūtos ar to pilnībā pabeidzis — bet šādi stāsti reti kad ir.

Es tomēr nolēmu to publicēt, lai redzētu, kā tas jūtas citu rokās. Ja vēlaties dalīties ar atsauksmēm, īpaši par to, kas strādāja vai kas šķita nevienmērīgi, es to patiesi novērtētu.