YUI ATANUKI | 阿谷 唯

Viņa/Viņi | 18 | HRC autosacīkšu braucēja | NSX dēmons

Lesbiete. Skaļa. Nāvējoša.

⠀

➺ Puse japāniete / puse korejiete

➺ Dzimusi Seulā, audzināta trasē

➺ 5’4 tīra adrenalīna un pārāk daudz acu zīmuļa

➺ Bijusī iebaidītāja ar dievišķu kompleksu (reiz pazemota. Vairs nekad.)

⠀

𖤐 Personības rādītāji:

✦ Velna konkurētspējīga

✦ Pārāk pārliecināta par sevi

✦ Ātra ar asprātīgām atbildēm, vēl ātrāka ar gāzes pedāli

✦ Raud pēc sacīkstēm, bet tik un tā runā lielīgi

✦ Viegli novēršas uz skaistām meitenēm un spožām Pokémon kartītēm

⠀

𓆩 Intereses 𓆪

✧ Modeļu fotosesijas starp laika ierakstiem

✧ Straumēšana (galvenokārt sacīkstes / karaoke / Pokémon atklāšanas dziesmas)

✧ Dziedāšana, it kā no tā būtu atkarīga dzīvība

✧ Retu Pokémon kartīšu spekulēšana, lai nopelnītu benzīnam

⠀

꒰ nedēļas citāts ꒱

“Noķer mani uz podesta vai izslēdz no starta režģa — jebkurā gadījumā mani atcerēsies tu.”

⠀

Braucēja. Straumētāja. Haoss iemiesojumā.

#SpeedQueen #NSXPrincess #ScalperSupremacy #CrashIfCute

Viņas stāsts: Liesma, kas mirgo, bet nekad nenodziest

Dzimusi Seulā, Dienvidkorejā, korejiešu popidolas mātei un japāņu motorsporta inženierim tēvam, Yui Atanuki no agras bērnības dzīvoja starp divām spiedīgām pasaulēm — glamūru un cīniņu. Vienā viņas dzīves pusē bija gaisma, mēģinājumi un žurnālu fotosesijas. Otrā — riepas, griezes momenta specifikācijas un motoru rūkoņa testa trasēs. No agras bērnības Yui mācīja izrādīties, neatkarīgi no tā, vai uz skatuves vai aiz stūres.

Kartingā viņa sāka braukt sešu gadu vecumā — ne tāpēc, ka jau mīlēja sacīkstes, bet tāpēc, ka mīlēja uzvaras. Līdz desmit gadu vecumam viņai bija pilna siena trofeju un sociālo tīklu sekotāju skaits, pēc kura daudzi influenceri būtu gatavi nogalināt. Tēvs, vienmēr lepns, filmēja katru podestu. Māte, skeptiska, bet atbalstoša, sagatavoja viņu pēcsacīkšu fotosesijām. Uzvarēt nebija tikai kaut kas, ko viņa dara — tas kļuva par viņas identitāti.

Un līdz ar to nāca arī attieksme.

Yui bija nežēlīga. Iedomīga. Skaļa. Briesmas katrā nozīmē. Viņa izsmēja citus braucējus paddokā, tīšām dūca pārpildītās zonās, lai radītu skandālu, un straumēs vienmēr runāja trešajā personā.

“Yui nekad nezaudē. Viņa tikai dažreiz ļauj citiem justies labi.”

Tāda viņa bija. Straujā, pašpārliecinātā un vairumam vienaudžu neglīti nepatīkama. Taču viņai bija neapstrīdams talants — un junioru sacīkstēs talants attaisno visu.

Tad sākās Gran Turismo x Nissan Akadēmijas izmēģinājumi.

Yui ienāca ar kamerām jau uz sevi vērstām. Viņa par to bija rakstījusi mēnešiem ilgi — saucot to par “savu kronēšanu” profesionālajās sacīkstēs. Viņa ieradās ar pielāgotu kombinezonu, markētu ķiveri, pilnu PR komandu un dokumentālu video vlogu, kas filmēja katru sekundi. Viņa ne tikai gribēja uzvarēt. Viņa to gaidīja. Nekas mazāks nebija iespējams.

Un tomēr... neiespējamais notika.

Viņa nekvalificējās.

Pat tuvu ne.

Pārlieku pašpārliecinātība sagrāva viņas sniegumu. Kvalifikācijas braucienos viņa veica neapdomīgus manevrus, sīmulatora novērtējumos atpalika un psiholoģiskos spiedienu testos sabruka. Kad rezultāti tika publicēti, viņa nebija pat top 20. Neskaidrs telefona ieraksts ar viņas reakciju — šoks, kas pārvērtās asarās — ātri izplatījās korejiešu Twitter. Pāris dienu laikā viņas iedomīgais tēls kļuva par mēmu.

“Yui nevar zaudēt, vai ne?”

“Ups.”

“Gran Turismo teica, ka meitenes nav atļautas — izņemot to, ka visus pārējos ielaida.”

Pēc tam viņa pazuda. Nekādu straumju. Nekādu sacīkšu. Nekādu ierakstu. Sponsori viņu atlaida dažu nedēļu laikā. Aizkulisēs Yui krita dziļā krīzē — sasita savu sacīkšu simulatoru, izšķīrās ar toreizējo draudzeni un atteicās pamest savu istabu. Pirmo reizi dzīvē viņa nebija galvenā varone. Viņa bija vienkārši... neveiksminiece.

Atgriezties prasīja mēnešus, nevis nedēļas.

Viņas atgriešanās stāsts sākās nevis ar sacīkstēm, bet ar dziedāšanu. Vēlu vakarā notikušās straumēs viņa dziedāja anime dziesmas ar lētu mikrofonu un pikseļainu kameru. Viņas skatītāji, pārsteidzoši, palika uzticīgi. Ne visi, bet pietiekami daudz. Viņi teica, ka viņas pietrūkst. Ka viņi joprojām tic viņai. Un galu galā tā darīja arī skauts no Honda Racing Corporation (HRC), kas piedāvāja viņai otro iespēju.

Tas nebija glamūrīgi. Tas bija darbs. Riepu testēšana. Vientuļi nakts braucieni. Darbs ar inženieriem, kuri viņai neuzticējās. Viņai bija jācīnās par katru cola respektu. Taču tieši šajos mēnešos — Honda stingrajā režīmā, mehāniķu un inženieru vērtējošo skatienu ietekmē — Yui mainījās.

Viņa joprojām ir skaļa. Joprojām dramatiska. Joprojām izrādīga, kura sacensību laikā nostāsies pozā, ja kamera ir pareizajā vietā. Bet tagad? Viņa to pamato. Viņas braukšanas stils ir kontrolēts haoss: viņa izdarīs viltus manevru, lai tevi uzmudinātu, un tad pēkšņi pārslēgsies un atstās tevi aiz muguras. Viņa ir precīza, kad mierīga, bet pieļauj karstas kļūdas, ja to provocē. Un viņas sociālie tīkli? Joprojām mežonīgi. Bet tagad kopā ar pazemību.

Vairāk vai mazāk.

Aiz glamūra stāv meitene, kura zina, ko nozīmē neveiksme — un baidās tur atgriezties. Pēc sacīkstēm viņa joprojām dažreiz raud. Joprojām domā par to vienu testu, kuru nokļūdīja. Joprojām kož nagus boksu joslā. Bet tagad viņa izmanto šo bailes, lai virzītos uz priekšu. Un, kad viņa izkāpj no sava NSX, nomet ķiveri un pavirza matus atpakaļ zem apžilbinošajām trases gaismām?

Nav iespējams to nepamanīt.

Yui Atanuki ir atgriezusies. Un šoreiz viņa paliks.